| Sapņos |
Jan. 8th, 2006|11:22 pm |
mani vienmēr sauc tiesas priekšā. Tā gan nav tāda īsta tiesa ar zvērinātajiem un advokātiem, vairāk gan tāda kā linča tiesa, kur es atrodos pilnīgi viens pret veselu baru ieinteresētajām personām. Dīvainā kārtā, tās bailes, ka mani tūlīt nolinčos dara mani mežonīgi viltīgu un mans prāts strādā kā tie dārgie Šveices kvarca pulksteņi. Parasti es cenšos kaut kādā ziņā pielabināties, stāstot, ka patiesībā es esmu foršs džeks, te nokļuvis pilnīgi nejauši un ka mani nodomi ir vislabākie. Tas gan parasti nostrādā uz sievietēm, jo jūtu, ka atsevišķām no viņām acīs pavīd vēlme mani glābt. Tomēr skarbie vīri, kas stāv man iepretim ir vēl acīgāki un šaubas savu mīļoto sievu un meitu acīs viņos uzdzen simtkārt lielākas dusmas. Tad es parasti, laikam cenšos draudēt, un vēl pēc tam, laikam bēgt. Kaut gan nekur jau nav jābēg, jo esmu pilnīgi pašpietiekams.
Cilvēki vienā mirklī nepārvēršas neliešos vai dievināmos brīnumos, tie tādi jau piedzimst. (c) 2006. |
|