MrVirsaitis

Viss ko es tagad vēlos ir – ja kāds kādreiz tomēr lasa šo, iedomājies par pēdējo reizi kad esi juties laimīgs, vai bezrūpīgs, vai vienkārši neesi juties slikti. Tas var būt mirklis kad atskārsti, ka šodien neaizgulējies un priekšnieks uz tevi nebļaus, vai arī atcerējies un izdarīji lietu, kuru noteikti vajadzēja atcerēties un izdarīt, bet aizmirsi uzlikt atgādinājumu vai pierkstīt bociņā to-do listē. Varbūt tev no rīta uzsmaidīja simpātiska sieviete vai vīrietis. Varbūt pat neuzsmaidīja, bet tu pie sevis nopriecājies, ka šis cilvēks mazliet uzlabojis tavu gartastāvokli. Atcerējies? Lieliski! Un tagad pamēģini vairot šo sajūtu! Pamēģini iedomāties kādu papildus detaļu šim notikumam kas to palielinātu vai arī pieliec kādu citu notikumu klāt. Es ceru ka izdodas! :) Jo, redzi, tieši tā katru dienu daru es. Un dienās, kad visām varītēm mēģinot vairot sevī prieku un laimi tas neizdodas, es vienkārši ļaujos, jo arī nepozitīvās dienas un melanholija, un reizēm arī dusmas ir jāizbauda. Tā ir transformējoša enerģija, bet ir jāmāk tā novirzīt sev vēlamā gultnē. Vīrieši to varētu labāk saprast ar sekojošu aprakstu – kad tu mīz, tu satver savu krānu un tēmē, virzi strūklu vajadzīgajā vai pareizajā virzienā. Reizēm šļakstīsies un grūti padosies tēmēšanai, un mēs zinam arī to, ka strūkla mēdz sadalīties divās vai trijās, vai pati pēc savas iniciatīvas maina virzienu... es saprotu sāpi ;) Un tomēr tie ir atsevišķi gadījumi. Protams, ir patīkami stāvēt dušā un nedomājot atslābināties un laist, bet kā jau teicu – visam savs laiks un vieta ;)

Atgriežoties pie iesākuma vēlos teikt, ka ir jāmāk spēt būt brīvam no apkārtējiem apstākļiem. Lai cik slikti vai bailīgi būtu, ir vietas kur tevi neviens nekad nevarēs aizskart. Piemēram, tavās domās. Un pat jaj nevari atrast fizisku telpu 5 minūšu atelpai no visa, tavās domās neviens neielīdīs. Vajag vien gribēt norobežoties. Un, tas jādara gudri. Un tikko kā tu sāksi to darīt, tu spēsi arvien vairāk un vairāk paplašināt savu laimīgo zonu. Iedomājies to kā tādu koka sēklu – to iestādi un ja pareizi un regulāri kop, tas izaugs liels un stiprs. Un tava laime arī kā koks var augt augumā. :) Un kad uzkāpsi koka galotnē, spēsi sajust brīvību. Vai tu spēj iztēloties to laimes sajūtu ka esi brīvs? Tātad, tu JAU esi to sasniedzis! Tu jau esi šajā mirklī un laimīgs. Un tagad vairo to sajūtu sevī. Regulāri atceries par to. Izdzīvo. Tas ir law of attraction stūrakmens. Tik vienkārši! ;)

Laimes izjūta ir spēja būt šeit un tagad, jo tikai caur to tu vari dabūt brīvību – brīvību no bailēm. Bailēm kļūdīties, bailēm tapt vērtētam un kritizētam. Bailēm nedzīvot. Un bez brīvības nav laimes.

Esmū kārtējo reizi vīlies sievietēs. Man ir divi piemēri. Abus vienas dienas laikā piespēlēja sievietes, kuras man ir vienkārši tuvi draugi. Kuras mīlu (kā personības), cienu un vispār bezmaz par māsām uzskatu.
1) Lai ko sieviete darītu, lai kā viņa sačakarētu attiecības... tā NEKAD nebūs bijusi viņas vaina. Pie vainas vai nu džeks, kurš nesaprot, vai naudu nedod, vai daikts par īsu, vai draugus ne tādus izvēlas, utt.
2) Sievietes ar īpašu prieku izbauda vīriešu kaitināšanu. Jo vairāk, jo labāk.

Es saku – veči, dodam pretī! T.i. ja jau tā pret mums izturas, tad vajag radīt pamatojumu. :)

Es nesaku ka visas ir tādas, bet cik mana dzīve iet uz priekšu, tik pārliecinos par savu vārdu patiesību.

“Un tad viņi dzīvoja ilgi un laimīgi...”
Muļķības! Patiesība ko pasakas noklusē ir tāda, ka tieši šajā brīdī sākas darba grūtākā daļa. :)

Jau sen biju domājis, ka ir taču forši nesēdēt mājās un ļauties kādiem acumirklīgiem aicinājumiem un/vai spontānām idejām. Pēdējos gados regulāri cenšos sevi piespiest apslāpēt slinkumu un vienkārši darīt. Mazāks gandarījuma process ir bijis par tām reizēm, kad esmu paļāvies kārdinājumam aiziet uz krogu (jo sevišķi nakamajā dienā vai pat vairākās), bet ja atmet šo sadaļu tad izteikts pārsvara procents ir gadījumiem kad esmu gandarīts par izvēli nesēdēt uz vietas.

Un, jo biežāk esi saņēmies un darījis, jo biežāk esi guvis prieku pēc tam kad esi ļāvies pārsteiguma mirklim avā dzīvē, jo vieglāk ir saņemties kam nākamajam. Es neesmu pārāk azartisks cilvēks ja runa ir par sportiskām vai fiziski sarežģītām aktivitātēm (ar izņēmumiem), tāpēc neuzskatu ka manī iedegas liela uguntiņa, bet es nevaru noliegt ka izstrādājas sava veida reflekss. Tāpat kā ar šķaudīšanu – pēc tam kad esi dzirdējis kādu šākudām visticamāk prātā ieskanēsies “Uz veselību!” vēlējums. Tieši tāpat ir arī ar izkustēšanos no mājas un piedzīvojumiem – jo biežāk gūsi pozitīvas emocijas, jo lielāka iespējamība, ka nākamreiz ilgi nevilcinoties pieņemsi lēmumu “Kad ta vēl ja ne jaunībā!” :D Gluži vienkārši tas saistītsie ar ko pozitīvu, veselīgu un vēlamu. Uzkrāt atmiņas.

Tieši pēc šāda principa vakar, pulkstens pusdesmitos vakarā, piekritu izlīst no mājas lai ar labāko draugu pabraukātos ar viņa jauno auto pa sniegotajām Rīgas ielām. Tā nu ap desmitiem vakarā, ar 270 zirdziņiem zem pārsega, pierūcinājām Skanstes ielu un ne tikai. Tas bija pasākuma sākums. Pēc tam devāmies iepīpēt gardu dūmu, iedzert pusglāzi baltvīna un devāmies sniegotā pastaigā uz Vērmanes dārzu. Iespējams varētu izklausīties garlaicīgi, bet tā nebija. Piedzīvotās sajūtas, vizuālās stimulācijas un atvērtās domas bagātināja šo eksistenciālo mirkli. Un tas viss tika piedzīvots pāris stundu laikā, jo jau pusnaktī biju mājās, uztinu vakara pēdējo ķiršu tabakas cigareti un pēc tās nokūpināšanas ļāvos miega valstības burvībai. Ir labi zināt (vai vismaz nojaust) kas pašu darīs laimīgu.

Jo labāk pazīsti sevi, jo vieglāk tikt pie laimes.

Bieži ir sanācīs dzīvē gan kontaktēties ar cilvēkiem kuri uzskata ka dzīve ir labāka tur kur mūsu nav, gan pašam būt par šādu cilvēku. No vienas puses es uzskatu ka ta sir tikai normāli, ja skaties uz kaimiņu vai kādu veiksmīgu cilvēku un vēlies viņam līdzināties, lai arī savu dzīves kvalitāti uzlabotu, bet no otras puses skatoties – cilvēki pārāk bieži neatceras vai pat nemaz neiedomājas ka daudz kas jau viņiem pašiem ir tāds, uz ko citi skatās ar skaudību. Protams, daudzi, uzzinājuši ka viņiem ir tas, ko iekāro citi cilvēki, saceltu degunus gaisos un kļūtu iedomīgi, nevis vienkārši iegūtu apgarotāku pašapziņu. Grūti teikt kāds es pats būtu realitātē, kad uzzinātu par saviem slēptajiem talantiem, kurus citi vēlas sev, bet man gribētos ticvēt, ka es neturētu visu pie sevis. Es, šķiet, arī padalītos.

Par laimi, pēdējos gados ir vairāk sanācis pievērst uzmanību, apzināties un izdzīvot mirkļus kad saproti – jā, es esmu šeit un man ir labi! Ar vai bez citiem cilvēkiem kuri ir klāt. Vienalga vai aizej uz kino, vai satiec kādu paziņu un izdomājat ieiet kādā kafejnīcā uz tasi tējas, vai arī savācaties ar džekiem lai uzrullētu vienu smaržīgu kāsi, iemalkotu šņabi, paspēlētu kārtis un paskatīto kādu filmu. Visas tās sarunas un joki, un citi mirkļi tevi iekšēji pilda un silda, un rada sajūtu ka esi tieši tur kur tev jābūt. Un domās vari noskaitīt: “Es esmu šeit. Es esmu tagad. Viss notiek!”.

Ja nesaproti kā lai dzīvo – dzīvo laimīgi!

Piektdiena. Ir piektdiena. Parasti piektdienās “pēc noklusējuma” ir jābūt maķenīt labākam garastāvoklim kā citās dienās, vai ne? Vismaz “no astoņiem līdz pieciem” cilvēkiem noteikti. Aču šodiena ir savādāka. Šodien, par spīti tam ka neesmu jēdzīgi izgulējies dēļ puscaura miega, jūtos fenomenāli labi. Un tās ir atblāzmas no negaidītas (neplānotas), bet pašsaprotamas lietas – komplimentiem. Uhh, kā tie ceļ spārnos! Runa, rpotams, ir par vakardienas ātro randiņu pasākumu.

Un tomēr, piedzīvotās sajūtas un pieredze like aizdomāties – kā lai iemācās dabiskā veidā pašam piešļākt asinīs pamatīgu devu adrenalīna un dopamīna kokteilim? Kā lai ieslēdz to “sporta pārnesuma režīmu” savām ikdienas gaitām? Kā pacelt pašapziņu un iztaisnot muguru ikdienā un sasniegt zvaigznes? Jautājumi. Jautājumiem vajag atbildes. Jautājumi ir izsalkums, bet atbildes pārtika. Daba nemīl tukšumu. Tukšumam vajag ziedojumus. Ziedojumiem nav jābūt lietām kas mums ir svarīgas. Kā ziedojumus var atmest arī savas bailes, sliktās īpašības un, es nez`, pat vecas apenes. Ziedojot kaut ko atbrīvojas telpa un resursi, kurus var izmantot lai iegūtu to kas ir vajadzīgs, ko gribas vai kas katru no mums dara laimīgu. Dažiem cilvēkiem ir jāsaka ardievas, lai būtu iespēja kādam citam pateikt “namasté”.

3. Visi cilvēki nes laimi. Daži ar savu klātbūtni, citi - ar prombūtni.

Vakar bija viens no tiem vakariem kurā tika svinēta mūzika. Bija mēģinājums šī gada The (..) Makers koncertam. Šogad mūsu grupai nosaukums ir The Baby Makers, pagodinot to ka mūsu Lienei puncī sēkla. He. Smieklīgi sanāca pateikt.

Es vairs nespēju atminēties cik sen mēs šo padarīšanu aizsākām, bet tā ir kļuvusi par patīkamu tradīciju – vismaz reizi gadā savākties mūsu oriģinālsastāva trijotnei un sadomāt konceptuālu kaverkoncertu piesaistot vai nepiesaistot citus. Tā ir patīkama sajūta – spēt apzināties ka vari dāvāt citiem prieku un smaidu. Un vispār – likt citiem just. Tā ir meditācija gan katram pašam sev, gan kopā. Šogad vajag siltu dzērienu (alkoholisku), piparkūkas un sveces. Redzēsim cik daudz no tā visa mēs reāli izdarīsim. Lai nu kā – 22. decembra vakarā, krogā GreenWood Bar.

Ar laimi ir tāpat kā ar mehānismu – jo vienkāršāks, jo retāk bojājas.

Šajā dienā, tieši gadu atpakaļ, sāku tādu kā izaicinājumu ar nosaukumu “100 Laimīgās Dienas”. Uzdevums bija pavisam vienkāršs – jāapņemas kādā no soctīkliem katru dienu publicēt bildi ar kaut ko par ko es priecājos. Un tā 100 dienas no vietas. Bez pārtraukuma.

Sākotnēji šis izaicinājums likās tāds nieks vien, bet pēc kāda laika sāka parādīties visādi untumi – vai nu slinkums, vai nu nebija īsti laika, vai nu gluži vienkārši nelikās ka tajā dienā gribas priecāties. Bija visādi stulbumi un attaisnojumi kas mēģināja ārā, bet pats muļķīgākais, kā tagad atskatos, bija iekšējais apgalvojums “nav taču par ko priecāties”. Un tad nācās visām varītēm atcerēties savas iepriekšējās atklāsmes un sagrupēt savas domas un emocijas lai kaut cik saņemtu sevi rokās pat tajās dienās kad smaids uz lūpām bija uzspiests. Es vienalga piespiedos un atradu pāris sekundes vai minūtes lai izpildītu izaicinājuma nosacījumus.

Tagad atskatoties atpakaļ viss šķiet tādā kā sapnī. Tās 100 laimīgās dienas bija interesants piedzīvojums un noteikti atstājis iespaidu uz mani un manu dzīvi. Tagad mēģinu izdomāt kāds varētu būt mans nākamais 100 dienu izaicinājums.

Laime – kad manas vēlmes noģībst no manām iepsējām.

Pieteicos aiziet uz paziņas rīkotu “ātro randiņu” vakaru. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām jau tamdēļ, ka kopš šķiršanās ar sievu (miljons gadus atpakaļ) nav sanācis izveidot nopietnas attiecības. Bija vairāki mēģinājumi, bet tā arī nekas prātīgs - tad es par izvēlīgu, tad dāmas neizlēmīgas un lēnīgas, utt. Bija arī gadījums kad man viena brūte uzbruka ar nazi jaunā gada rītā. Pilnīgā pālī. Meh. Tās vien dzīves pieredzes. :)
Otrkārt, ir dzirdēts par šādiem randiņu vakariem jau iepriekš un bija doma “kaut kad” aiziet paskatīties kā tas dzīvē izskatās salīdzinot ar visādām versijām no filmām vai bilžu kolāžām no iepazīšanās portālu rīkotiem pasākumiem. Treškārt, lai brīvā vakarā nesēdētu mājās, bet izdzīvotu kaut vai interesantu stāstu kuru čomiem pie aliņa pastāstīt. Ceturtkārt, lai palīdzētu paziņai ar dzīvo masu pirmajam pasākumam. Vārdu sakot – nulle ekspektāciju.

Pieteicos jau pasen. Kaut kad Oktobra vidū. Visu laiku jau biju aizmirsis un dzīvoju savu mierīgo dzīvīti tālāk, un vien tikai ik pa brīdim šo visu atcerējos. Jāpiezīmē, k alai piedalītos pasākumā bija jāiesūta aizpildīta anketa un 12 EUR dalības maksa. Ņemot vērā manu sliņķa dabu un žēlumu pret 12 EUR (lietderības, ne žīdisma dēļ) īpaši neiespringu uz reģistrācijas prasību ievērošanu, līdz vakar man zvanīja paziņa kas organizē šo pasākumu. Pierunāja tomēr. Tagad jāpilda anketa un jāmeklē kaut cik pieklājīga bilde. Arī dalības maksai man piedāvāja 50% “čoma” atlaidi. Patīkami, vai zinies. :D

Tā nu atvēru šorīt atkal to anketu. Tā jau nekas – kontaktinformācija jānorāda, jāuzraksta 3 lietas ko gribi savā partnerē, 3 lietas ko negribi un tad ‘aizskrullēju’ līdz beidzamajam jautājumam – jānosauc 3 lietas ko es izdarītu, ja rīt pienāktu pasaules gals... ‘Čīzes’! Es esmu neskaitāmas reizes fantazējis par pasaules galu un to ko es darītu ja zinātu ka visi riebekļi nomirs. Un pavisam drīz. Esmu iztēlojies visādas lietas un aktivitātes – sākot ar puspasaules apskaušanu un beidzot ar došanos uz kādu ieroču veikalu un masu slaktiņa uzrīkošanu pēc kura stāvētu jūras krastā un apmierināti pīpētu cigāru savās pēdējās dzīves sekundēs, kamēr tava māte man sūkātu… Nu labi jau labi – par tavu māti es iedomājos vien tāpēc, ka uz darbu braucot klausījos Louis CK uzstāšanās fragmentus.

Nu lūk, doma jau ir tā, ka esmu par šo jautājumu domājis iepriekš, bet nu pēkšņi man galva tukša. Varētu uzrakstīt pirmo kas ienāk prātā, bet vai tas būtu pareizi? Tas ir, nav jau tā ka par ierakstīto šajā anketā kāds mani tiesās, bet tomēr vajag izdomāt kaut ko… vairāk atbilstošu ātro randiņu anketai. Un te jau nu vairs nav nekādas pareizās atbildes. Katra, kura lasīs (ja lasīs) interpretēs to pa savam. Sasodīts! I need to give less fucks!

Nu redz, ar tādām domām mans prāts piedrazojies šajā otrdienas rītā.

Savādi, bet jau kādu laiku mani nepamet doma, ka ir jāatgriežas pie pagātnes. Pie saknēm. Pie vērtībām. Savādi tas šķiet tamdēļ, ka es pēc “dabas” mēdzu dzīvot gremdējoties atmiņās. Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Un līdz galam neiztulkojot šīs savas zemapziņas kaprīzes esmu spiests samierināties ar šīm “savādajām” dziņām.

Nevienam neesmu slēpis ka esmu visai dīvains putns un ar to kas notiek manā galvā reizēm ir bezspēcīgi cīnīties, taču pašam šķiet ka ar diezgan intensīvu darbu esmu spējis panākt rezultātu kas nav vairs tik bīstams pašam sev. Tomēr vēl aizvien mani kā niķīgu un neapmierinātu bērnu nomāc dažādi jautājumi. Tie paši, ar kuriem daudzi nu jau pieaugušie kaut kā veiksmīgi ir spējuši sadzīvot vai pat tos noklusināt. No vienas puses varētu teikt, ka esmu krietni pārspējis pamatīgu kvantumu savu vienaudžu vai pat šīs planētas populācijas, bet tajā pat laikā es apzinos, ka ne sūda nezinu un īsti neesmu gatavs šai dimensijai. Abos gadījumos es gan priecājos, gan.. palieku domīgs. Un interesanti ir tas, ka mani neapmierina tas, ja es palieku domīgs. Man vajag rast kādu gudru domu vai risinājumu. Bieži vien pie risinājumiem ir jāstrādā gadiem. Vai arī tās ir pēkšņas atskārsmes kas norāda uz to, ka vienkāršās un pašsaprotamās lietas acu priekšā nemaz nav tik vienkāršas un pašsaprotamas, un tās kas ir tālas un distancētas patiesībā ir tuvākas nekā drīkst.

Un kam lai tic? Sirdij? Prātam? Grāmatām? Pieredzei? Stāstiem? Apreibinošu vielu stimulētām atklāsmēm? Ņemot vērā ka “ticēt” pati par sevi ir infantīla darbība, konstanti nonāku strupceļā sarunās ar sevi. Man gribas saprast kas ir tas kāpēc vajag būt šeit un kāpēc elektromagnētiskajiem impulsiem ir iedoti gaļas apvalki ko saucam par ķermeņiem. Gribu zināt kā dēļ ir vērts dzīvot tajā brīdī kad saproti to ka esi 31 reizi aprotējis apkārt zvaigznei uz milzīga sfēriska kosmosa kuģa ko saucam par planētu Zeme. Es gribu zināt kas man ir jāizdara tāds, lai es skaitītos dzīvojis, jo lielos vilcienos esmu to izdarījis. Esmu sasniedzis pieauguša cilvēka fizikālos apjomus, esmu sapratis ka nihilisms ir atbildējis uz jautājumu par mūsu eksistenci (nekam nav nozīmes, jo mēs visi mirsim), bet vai tas ir tas? Es, protams, par visu priecājos un esmu pēc dabas pozitīvs, atvērts, mīlošs cilvēks. Pēdējo 5 gadu laikā esmu strādājis pie savas pasaules uztveresun pašapziņas un esmu krietni mainījies, bet tālāk es vienkārši neredzu nekādus izaicinājumus. Es neredzu jēgu turpināt patērēt šīs dimensijas resursus. Esmu gatavs nākamajam pakāpienam, nākamajam izaicinājumam, bet visu laiku tieku ierauts līdzīgu notikumu virpulī. Spirālē. Man ir vajadzīga jauna perspektīva no kuras paskatīties uz visu, bet rodas sajūta ka nekā vairāk arī nav. Kā tādā vecā TV konsoles spēlē kurā līmeņi ir tie paši un mainās vienīgi ātrums un sarežģījumu biežums līdz tevis kontrolētais varonis mirst.

Es neesmu suicidāli tendēts, bet es tiešām nespēju sagremot to, ka tagad vēl kādus 70 gadus man būs jāturpina šādā garā. Gandrīz katra diena man ir kā piedzīvojums un katra diena ir vairāk vai mazāk vērtīga, bet kāda ir jēga visu šo pieredzi uzkrāt? Lai būtu ko pastāstīt vecumdienās cilvēkiem kuriem tāpat maz interesē citi cilvēki un to pieredze? Galu galā, vecumdienās visi domās par to kā viņi savu dzīvi nodzīvojuši nevis gribēs dzirdēt citus. Kādam nodot informāciju? Pff, cik daudzi cilvēki mācās no citu kļūdām? Lai nebūtu deģenerāts un saprastu pasauli? Esmu mierā ar šī brīža sasniegto un nedomāju ka vēl 70 gadu laikā es varētu uzkrāt atbildes. Drīzāk muļķīgus jautājumus. Es negribētu būt Dalailama kuram katrā publisko lekciju ciklā uzdod milzīgu kvantumu jautājumu kuri ir vienkārši debili un tāda sajūta, ka cilvēki tiešām ir sekli. Un man nav arī nepabeigtu darbu. Man nav un nebūtu bail aiziet. Tāpat pēc viena gaļas gabala elektrisko impulsu izsīkšanas (t.i. pēc nāves) nekas vairs nav svarīgs. Cilvēki nesaprot, nespēj pieņemt domu ka nekas nebūs svarīgs. Nebūs ne domu, ne uztraukumu, ne elpas, ne sēru... nebūs nekā. Nebūs tukšuma un nebūs arī pilnuma. Vienkārši nekas pēc nāves nav.

Bet smaidīt vajag. Tad ir priecīgāk un pozitīvāk gaidīt neatgriezenisko galu. :)

What color of fire burns in your soul? Blue You're happy, funny and like to joke about. You often get in trouble but everyone likes you and thats the main thing. You can be annoying sometimes, and think yourself as more important than others, which you basically are.

Click Here to Take This Quiz Brought to you by YouThink.com quizzes and personality tests.

(..) Bļaģ.. ko es te gvelžu?! Pilnīga huiņa veļas no manis ārā. Man ir apnicis visu laiku izdabāt. Man ir slikts garastāvoklis. Gribas kādu iepļaukāt, izkauties… Esmu galīgi pikts. Negribas neko vērtīgu, nozīmīgu… Melnzemi saņemt plaukstās un spiest sev pie vaigiem lietainā vasaras rītā. Izmisīgi brēkt pēc taisnības. Jā, pēc taisnības. Tikai kādā jomā? Fakit! Pie dirsas visas pieklājīgās vērtības! Iedzimt olas dzeltenumā un izšķilties uz 6000 grādu karstas saules. Smadzenēs pamazām iestājas pilnīgs šat-daunis. HAOSS!! HAOSS!! HĀŌSSSSSS!!! Iss ir slikti. Viss, bļaģ, ir slikti.



Ej dirst!