MrVirsaitis

Arvien vairāk sanāk aizdomāties par lietām kuras pēdējā laikā saka Džims Kerijs. Viņš itkā vārdos saliek to kās, škiet, jūtos visu mūžu. Nekam nav nozīmes, bet tas ir domāts labā nozīmē. Un tomēr, ja ir jāizvēlas es izvēlos pozitīvismu un skaistu pasauli, nevis.. nu jūs paši zinat ko dzīvē negribas. Deep rest.

Mīļā, atvaino ka esmu piemirsis Tevi palutināt. Ir viegli pazust ikdienas steigā un rutīnā un to visu novelt uz apstākļu (ne)sakritību. Tas nav nekāds attaisnojums, jo dobītes vajag ravēt.

Decembris. Septītais. Algas diena. Kārtējā. Forši ka tādas ir.

Skrējiens vienlaicīgi bijis ātrs un nemanāms un baudīts. No sliedēm vilciens nav noskrējis. Pat ne tuvu. Tas drīzāk ir uzņēmis adekvātu ātrumu un turpina ieskrieties. Taču man kā piesardzīgam cilvēkam zemapziņu visu laiku kutina doma par to ka ar lielu ātrumu nāk liela atbildība un kļūdas gadījumā sekas var būt neprognozējamas. Jā, tieši neprognozējamas, jo sekas var būt gan negatīvas, gan pozitīvas un lielākajai daļai no mums, kā zināms, ir vēlme atstāt domas uz pozitīvas stīgas. Un kāpēc gan ne? Kāpēc piesārņot savu ierobežoto ētera laiku uz šīs zemes ar ko negatīvu? :)

Man vienmēr vajadzība/vēlme izteikt domas pierakstos likusies izaicinoša un gadu gaitā tas nav palicis vieglāks uzdevums. Valoda un komunikācijas veidi ir radīti tam, lai atvieglotu savu domu pasniegšanu ar citiem cilvēkiem lai apmainītos ar viedokļiem, informāciju. Taču esmu pamanījis ka manā gadījumā darbojas formula "es + jauninājumi = ne pārāk labs rezultāts". Mūsdienu steigā, kad cilvēki kalkulē ikdienas gaitas, savus viedokļus un dzīvi ar dažu teikumu vai nu jau emoji palīdzību, esmu palicis mazliet aiz borta. Un tā tendence izteikties īsi un pārāk pragmatiski, manuprāt, zog emocijas, sirsnību, pieredzes, utt. Nu nē, es nepiederu pie tiem kas raud par to ka viņiem pietrūkst ar roku rakstītas un pa pastu sūtītas vēstules (kaut gan pietrūkst mazliet). Es vienkārši esmu mazliet sarūgtināts, ka twitter, hujitter un visas citas platformas laupījušas cilvēcisko, vienkāršiem un saliktiem pakārtotiem teikumiem komunikāciju. Arī šajā ierakstā esmu pamanījis ka nu jau savas domas izsaku pa rindkopām, nevis kā agrāk - kad kā Žils Verns savos romānos varēja rakstīt n-tās rindkopas (pat vairākas lapaspuses) ar vienu domu. Saindējusi mani ir šī jaunā pasaules kārtība.

Nu nav jau arī galīgi slikti. Ja ir slinkums rakstīt kādam cilvēkam ar kuru nelabprāt komunicēju, tad var īsi un strupi noskaldīt sakāmo pa faktiem un "balle beigta". Tāpat sevi arī pieskaitu pie tiem, kas cenšas praktizēt savu domu izteikšanu - vismaz reizi mēnesī savai draudzenei rakstu vēstuli. Tā netīšām ir izveidojusies kā tradīcija un man tas patīk. Pie viena varu likt tam otram īpašajam cilvēkam tik tiešām justies mazliet īpašākam par citiem.

Formulējums tam kas mani grauž ir gluži vienkāršs - es nemāku izteikties īsi un ar dažiem tēlainiem izteiksmes veidiem likt cilvēkiem saprast par ko ir runa. Nē, nav tas ar visiem. Ir draugi - cilvēki ar kuriem mēs saprotamies no pusvārda vai stulbas bildes grupas čatā. Un visiem viss ir skaidrs, visi var parēkt, visi aizķer viedokli un iztirzā pēc vajadzības. Mani grauž tas, ka ne visi cilvēki mani saprot. Ne ar visiem es māku komunicēt. Bet.. varbūt arī nevajag?!

Un tagad mēģināšu savilkt maisam galu ciet un noslēgt šo ierakstu. Mīļie cilvēki, neaizmirstiet par komunikāciju ar mīļajiem līdzcilvēkiem. Pajautājiet vai pastāstiet ko vairāk par vienkāršu "kā iet?". Tas var būt noderīgi. Galu galā - tuvojas arī gada darbīgākais un gan fiziski, gan emocionāli, gan bankas kontus iztukšojošākais periods un varbūt tieši kāda viegla, nepiespiesta un plašāka saruna sekundes simtdaļā uzlādēs baterijas :)

Decembris. Septītais. Vēl viens kalendārais gads gandrīz noslēdzies. Mūsu dzīves gan nebeidzas, tās turpinās. Visiem ir pastāstāms kāds stāsts vai stāsti kas piedzīvots nogrieznī no A līdz B vai Ōm. Padalieties viens ar otru. Paceļojiet savās un citu cilvēku pieredzēs. Paceļojiet vecās fotogrāfijās, kuras jums mētājas uz datora ar 13 vai 15 gadu digitālajiem putekļiem apaugušas. Paceliet augšā fotoalbumus... varbūt kāds kādā no tiem atstājis piečuku nebaltai dienai :)

Ak, ja vien būtu iespēja pierakstīt šo domu ko gribas šeit pateikt ar skaņām..
Tās noteikti būtu fonā skanošās Porcupine Tree dziesmas Tinto Brass iedvesmotas.

Kādas pāris nedēļas pirms pagājušā gada izskaņas manī bez īpaša iemesla bija uzplauklusi sajūta, ka daži pēdējie gadi bija tādi kā vecā sagraušanas un jaunu pamatu būvēšanas gadi. Tā, itkā pat pagājušajā gadā sanācis būvēt tramplīnu pa kuru šajā gadā neiedomājamā ātrumā torpedēt tādos laimes augstumos, kādus grūti iztēloties.

Arī vecgada vakarā un jaungada naktī es visiem apkārtesošajiem biedriem pilnā pārliecībā klārēju savas sajūtas un tostos minēju pārliecinošu pozitīvisma garu.

Teju 8 mēneši jau aiz muguras šajā gadā. TIktāl es neesmu kļūdījies ne mirkli. Viss tik tiešām ir lieliski. Esmu priecīgs un laimīgs par visiem sīkumiem un lielajiem notikumiem manā dzīvē. To gandrīz katru dienu ir tik daudz, ka esmu zaudējis jebkādu vēlmi skaitīt. Es vienkārši dzīvoju un baudu. Un jo vairāk es baudu, jo laimīgāks es jūtos pat brīžos kad ir kādi mazāki vai lielāki sarežģījumi. Šī iekšējā laimes sajūta man palīdz atcerēties, ka lai kas notiku tas pāries un atkal būs pamats priecāties. Un kad sarežģījumi aiz muguras jau atkal ir vēlme un iemesls priecāties, ka esmu uzvarētājs. Tā vai citādi - es esmu uzvarētājs!

Septembri, saturies! Es no tevis izžmiegšu ārā visu prieku un laimi ko vien var atrast! :) Aidā!

Pagājušajā piektdienā noskatījos jauno filmu ar Vilu Smitu galvenajā lomā. Filmas nosaukums “Collateral beauty”, jeb kā latviski iztulkots – skaistums līdzās.

Filma tāda, kuru iesaku noskatīties citiem. Tiešām. Varbūt tēma ne gluži svaiga, taču piegājiens un sižeta pavērsiens gan. Noteikti noskatīšos to kādu dienu vēlreiz arī pats, bet tomēr tā nebija arī tāda, kura man atstās pēcgaršu uz ilgu laiku.

Tomēr pats koncepts, ideja, sižets mani piesaistīja. Cilvēks, kurš zaudējis sešgadīgu meitu jau gadiem iestidzis apātijā un uzlicis savam prātam bloku. Un raksta vēstules trīs “lietām” – Mīlestībai, Laikam un Nāvei. Nekādas gudras atziņu pērles kā no pārpilnības raga dialogi nebēra, muļļājot vien iepriekš zināmas patiesības, taču bija emocijas un darbības kuras V. Smits bija attēlojis labi.. proti, es tās ļoti labi spēju saprast un asociēt ar saviem breakdown brīžiem dzīvē. Viens no tādiem mirkļiem bija psihiskais pisiens ar veļuku pa ielu pretējā virzienā, pilnīgā pohujā.

Un tomēr, mani patīkami pārsteidza, ka scenāristi tomēr bija parūpējušies par to lai filma nebeigtos uz pliekanas un paredzamas nots. Visticamāk tas arī izglāba to. Un vēl izglāba tas, ka, lai arī pusi filmas liekas ka Vila Smita varonis ir puņķains ņuņņa kurš nespēj tikt galā ar sūdu, beigās vīrietis tiek parādīts pilnīgi citā gaismā. Tieši tā kā mums visiem ir – mums vajadzīgs laiks lai pameditētu un dabūtu savu sūdu kopā. Un 3 gadu periods lai atkoptos no sava bērna nāves ir diezgan loģisks laiks.

Pēdējā nedēļa šajā gadā rit pilnā sparā. Tradicionāli šis ir laika sprīdis, kurā cilvēki mēdz atskatīties uz notikumiem tuvākā un tālākā pasaulē, kā arī privātajās dzīvēs. Uz to ko paši paveikuši vai kam bijuši spiesti pakļauties. Gan negatīvo, gan pozitīvo.

Šis gads, lai neteiktu vairāk, ir bijis notikumiem bagāts. Man kā cilvēkam, kurš kaut cik saistīts ar mūziķu kliķi uz šīs planētas, diezgan skumju seju nākas atskatīties uz Kaulainās pļaujas darbiem šajā periodā. Bovijs, Prinss, Koens. Pat Džordžs Maikls. Un vēl plejāde visu pārējo. Nemaz nerunājot par to, ka rīt ir miršanas gadadiena kopš Lemijs Killmisters nav starp mums...

Attiecību saspīlējumi pasaules valstu vidū, slimības, katastrofas, vēlēšanu iznākumi... Ar katru gadu ko nodzīvoju šajā dimensijā liekas ka kaut kas nav kārtībā. Ja maksa par inteliģenci ir spēja to saskatīt, tad gribas pateikt – nē paldies!

Un tomēr, nekas nav tikai tik melns kā varētu sākotnēji šķist. Jo vienlaicīgi ar acu atvēršanos uz negatīvo, atveras acis arī uz skaisto un pozitīvo. Dualitāte. Un mēs tiecamies saskatīt to kas mums patīk vairāk.

Long story short – vai nu tu, cilvēk, koncentrējies uz negatīvo vai uz pozitīvo. Tikai tu, cilvēk, vari izvēlēlēties kāda ir Tava diena! Tu pats vari izvēlēties kā atskaties uz šo gadu vai dzīvi kopumā. Tikai Tu pats esi atbildīgs par to kāds būs nākamais gads, dekāde vai atlikušais mūžs. Protams, mums visiem vajag atbalstus un/vai spērienus pa dirsu. Mums visiem vajag palīzību īstā ceļa atrašanā, bet tikai katrs pats ir spējīgs nodzīvot savu dzīvi tā, kā to vēlas.

Novēlēšu visiem laimīgu nākamo kalendāro atskaites nogriezni. Lai daudz smaidu un laimības mirkļu jums! :)

Un te nu es sēžu pie tukšas lapas un kārtējo reizi domāju par to kā lietas, sajūtas, apstākļi un domas var mainīties acumirklī. Vienā brīdī tev ir labs garastāvoklis, un tad – zap- un ir pilnīgi citādāk. Un nav nekāda veida kā sevi no tā pasargāt. Šie mirkļi tevi vienkārši atrod un kā no zila gaisa uzpeld, un iemet okeānā bez glābšanas laivas. Pazīstama sajūta. Ļoti pazīstama sajūta. Muļķīgi ka tas notiek tad kad to vismazāk gaidi. Pārsteidz nesagatavotu. Taču ir viens triks kā būt sagatavotam.. un tur pat nevajag visu laiku būt kaujas gatavībā lai atšaudītos. Pietiek ar to, ka atceries – šādi mirkļi var pienākt un ka vairākumā gadījumu neesi spējīgs ietekmēt saskarsmi ar šiem tiem. Tas ir aptuveni tā kā zināt ka vari saslimt. Protams, ir iespējams uzņemt vitamīnus, sportot, regulāri piedomāt pie tā lai mazinātu risku saslimt, bet nekad nevari būt par 100% pārliecināts. Vajag apzināties, to ka pastāv tas niecīgais riska procents. Un ja to apzinies, tad arī ir vieglāk izdzīvot laikā kad saslimsti. Tev ir plāns (nē – drīzāk vadlīnijas) kā rīkoties attiecīgajā gadījumā. Tieši tāpat ir ar ikdienas iespējamajām problēmsituācijām.

Un tagad padomāsim par ko pozitīvu. Jau sen lielākajai daļai pasaules ir skaidrs, ka grūtos brīžus mēs pamanām vairāk nekā labos (atkarībā no tā kā cilvēks tendēts skatīties uz dzīvi). Jā, tie mūs izsit no sliedēm, kā iepriekš rakstīju, bet... Ar prieku un laimi ir tieši tāpat. Arī tie mūs parasti pārsteidz nesagatavotus, tikai atšķirība ir tajā, ka tos mirkļus mēs izbaudam. Tie mūs ceļ spārnos, motivē un visādi citādi iedvesmo. Mēs esam gtavi šiem brīžiem. Nu.. lielākajā daļā gadījumu.. Vienīgais kas mūs spēj izsist no sliedēm ir apmērs laimes brīdim.

Un ir trešā lieta ar ko vēlos šobrīd padalīties – pozitīvu attieksmi ir iespējams uztrenēt. Jā, tas ir darbs. Jā, nākas cīnīties tikai un vienīgi pašam ar sevi, bet tas tiešām ir tā vērts! Salīdzinājumam es varu teikt, ka tas ir kā iet uz sporta zāli, tikai atšķirība ir tā, ka nekur nav jāiet. Ir visu laiku jādomā un jāatceras domāt labas un pozitīvas domas. Lasīt foršus stāstiņus un klausīties/skatītes pozitīvas dziesmas un video. Un ir jāsmaida. Daudz. Pašam pie sevis un atklāti sabiedrībā. SĀkumā pietiek to darīt kad neviens neredz un trenēties spoguļa priekšā. Pēc tam iet uz ielas un neslēpties ja gribas smaidīt. Un nevajag stīvo smaidu kas biedē visus. Vienkārši.. lai nāk dabiski un no sirds. Par to arī šodienas “smaidtosts”:

15. Laime ir muskulis, kas regulāri jātrenē.

Daudzi domā, ka laimes pamatā ir veselīga izgulēšanās. Taisnība, arī es tam piekrītu. Bet lai veiksmīgi izgulētos vajadzīgs ne tikai labs, dziļš un veselīgs miegs. Ir pareizi arī atcerēties par pamošanās mirkli.

T.i. cilvēki parasti skeptiski reaģē kad pasniedzu informāciju ko esmu uzkrājis par miega ciklu analīzi. Protams, katram cilvēkam miega cikls ir individuāls, taču pēc pētījumiem, pagaidām, vidējais statistiskais miega cikla garums ir 1,5h. Un tā ir tīra pusotra stunda, neiekļaujot aizmigšanas ilgumu. Svarīgi ir arī apzināties sava organisma vajadzību pēc miega ciklu skaita. Vidēji, lai izgulētos, cilvēkam vajag 4 miega ciklus – 6 stundas. Man, personīgi, tās ir 4,5h (3 cikli), taču nu jau kādu laiku es par to piedomājot (un arī pārkāpjot 30gadnieka slieksnim) sāku just, ka tomēr vajadzīgi vismaz 4 cikli. Taču, kā jau sacīju, katram ta sir individuāli un jāņem vērā arī citi kopējie apstākļi.

Kas notiks ja pamodīsies miega ciklam pa vidu? Godīgi? Jutīsies neizgulējies.. :) Kas gan cits var notikt, ja tā loģiski skatās? Un tomēr, nevajag arī likties uz auss pusstundu pirms darba dienas modinātāja vai slavenās 5 minūtes... tas esot pat ļaunāk. Un ir arī – pēc savas ilggadēja gulētāja pieredzes to saku. :)

Tātad, plānojam savu miegu tā lai varam izgulēties, atmetam “vēl 5 minūtites” niķi un neaizmirstam ka gadīties var visādi un arī bezmiegs var uznākt jebkurā brīdī.

14. Dažkārt viss, kas vajadzīgs laimei, ir labs miegs.

Mēdz teikt, ka latvietim priekš pilnas laimes nevajag daudz. Varbūt tieši tāpēc pasaule brīnās par to cik esam sīksti? Mums ir gājušas pāri daudzas lielvaras. Mūsu izturību un sīkstumu ir pārbaudījuši daudz un dažādos atjautīgos veidos. Man šķeit ka pat žīdi un tarakāni nav tik izturīgi kā mēs – letiņi. Protams, laiki mainās un arī tas jaunais puikiņš kurš tur tajā video atvainojās Latvijai būtu gatavs stāvēt pirmajās rindās, ja vien tās nebūtu uz emigrācijas tvaikoņa, tomēr lielākā daļa no mums varētu pārdzīvot daudz ko.

Tomēr vēlos atgriezties pie iesāktās tēmas. Es tiešām aizdomājos – kas gan varētu būt mūsu noslēpums. Kā mēs to visu varam paciest un nesalūzt. Vai tiešām mēs būtu kaut kādi memmīši, vai mazohisti, vai kas ir pie “vainas”... Un tad es secināju, ka mēs esam sava veida budistu mūki. Mēs esam “zen” tauta. Mēs uztveramnegācijas, bet nelaižam tās sev klāt. Mēs tās novirzam labvēlīgā gultnē. Protams, ir neizsakāmi skumji un apnicīgi būt par zibensnovedējiem, bet izskatās ka gadu tūkstošu laikā ir pierādījies tas, ka mēs to spējam un mums tas padodas.

Taču atslēga ir kaut kur citur.. atslēga ir tajā, kur mēs rodam enerģiju savai zibensnovedēju spējai. Un šī atslēga ir laime. Laime ir stūrakmens tam, lai cilvēks būtu zen. Iekšējā apgarotība un miers. Un ticiet man, latvieši spēj rast lielu mieru un dzīvu laimi vissīkākajās un mazpamanāmākajās lietās un dabas procesos. Mēs spējam priecāties par visu! Par sauli, par vēju, par jūru, par sevi... un tā varētu turpināt bezgalīgi. Mūsos ir ilgas pēc laimes, tāpēc arī to saskatam visur. Un grūtie laiki parasti palīdz saskatīt laimi ar divtik lielu entuziasmu. Latvieti, turpini būt laimīgs! :)

13. Jauni iespaidi - interesanti pasākumi, labs kino, ceļojumi un piedzīvojumi - ir laimes vitamīni.

Vakar klausījos viena gudra vīra (Alan Watts) spriedumos par Latvijā (un arī citviet pasaulē) kutelīgu tēmu – LSD. Vairāku iemeslu dēļ. Bet... stāsts nav par to.

Jau atkal izlobīju priekš sevis milzum daudz visādu jaunu atklāsmju un vienkārši domu graudu vai potenciālus veidus kā skatīties uz lietām un dzīvi kopumā. Padalīties gan es vēlos tikai ar vienu. Proti, cilvēki maldīgi uzskata ka viss ir tikai polārs – vai nu balts vai nu melns. Tas, ko cilvēki nemana vai – sauksim to tā – nepieredz ir tas viss kas ir pa vidu. Pats process, pati iespējamība, vajadzība, utt pēc vidus. Nav ļauna bez laba un nav laba bez ļauna. Diemžēl, pasaulē nebūs harmonijas, kamēr cilvēki neatvērs acis un neatskārtīs to ka viņi viens otram ir vajadzīgi. Lai labais būtu labs, tam vajag ļaunumu. Un tieši tāpat vajag labo, lai ļaunums varētu būt ļauns. Tas kas ir pa vidu ir apziņa.

Piektdiena! :)

10. Esmu laimīgs cilvēks, kuram ik pa laikam vajag izdomāt kādu mazu vai lielu nelaimi, lai ar dubultspēku baudītu laimi.