māsas pirksti visu dienu čato ar itāļiem, manā istabā smaga peregāra elpa gulst uz pleciem, uz vaigiem, uz degungala kā sodrēji no iekšā aizdegtas dārza sveces. spogulī vakardienas seja ar ieplestām zilām acīm, sarkanām lūpām un spilvena dzīves līniju nospiedumiem. nevarēju. tāpēc ar vati noslaucīju acis, kas pārāk atklāti kliedza par vakardienas priekiem, iekāpu električkā, kas nav padarīts dzelteni zils projekta -esošo elektrovilcienu modernizācija- ietvaros un aizbraucu atkal uz galvaspilsētu, kur čigānietes dala garas, sarkanas rozes un vienlaikus ielās ir brīdinoši reklāmas plakāti, ka no svešiem onkuļiem konfektes ņemt nedrīkst. bet sīkā auguma čigāniete tikai liek man plaukstā rozi, smaida vienu ceturtdaļu zelta smaida un nedzird vecum veco jautājumu par Kāpēctā ar izteiktu jautājumzīmi beigās. un es atceros, kā raimonds ozoliņš reiz bioloģijas fakultātē čāpstinādams mikrofōnā, skaidroja, ka tādās nereizēs jāmet čigānam krusts un jāskrien ko kājas nes, lai naudiņa un arī pats dzīvs. bet es novēršos gan no mazās čigānietes, gan raimonda ozoliņa, gan atmiņām un kājas mani nes. gaiss ir silts, silts, silts, zied pienenes un arī zāle zaļa zied un arī meitenes cenšas. man patīk, ka meitene skumst. nē, ne tā - man patīk, kad meitene skumst - lai ir tā slavenā pabeigtības sajūta, futrālis un tā. a. krievs neko nesaprot.