tiklīdz, cilvēk, beidzot esi appelējis ar pārliecības kārtu, ka neviens dievs vai viņa dēls vairs tavu pašsiltināto zvēra midziņu neizpostīs, nāk Laiki un tu atkal kļūsti par galveno varoni Saliekamās Tualetes spēlē. pats vien velc kārtis vienu pēc otras no savas dibenapakšas, kā spirta reibumā atkal un atkal līgojies, nenoturies, krīti, slienies augšā un purpini ūsās savu *teenage angst* laikā atstrādāto tekstiņu, ka tev Neviens neesot prasījis, vai gribi. un tomēr pēc šīs spēles noteikumiem visstulbākie uzdevumi vienmēr jāpaveic tieši tev, piemēram, jānoskūpsta puisis, kas taču tik ļoti tiešām patīk; stulbi, jo vienīgā spēle, ko vienmēr iedomājies sevi kaut cik protam un saprotam, ir Dzērāji.
gribu mājās.