labi ka es tomēr saņēmos aizmīties līdz rimi. satiku Raimondu un viņš ir reti atvērts cilvēks. man vajadzēja kaut mazliet. un mēs runājam pie piena produktu skapjiem un es saku “domāju vai es sevi ienīstu pietiekami, lai ņemtu pie biezpiena nevis krējumu, bet islandes 0% tauku jogurtu” un sirms, liels, bārdains un pārliecināts un stiprs onkulis tajā brīdī ņēma tukuma krējumus vairākus un teica, ka tauki ķermenim ir vajadzīgi. tā nu es paņēmu krējumu. bet man kremt. kāpēc man tik ļoti kremt. kāpēc es jūtos reizēm tik ļoti viens pats un ka laika man nav un skumji. es godavārds nezinu. sēžu uz palodzes ar kājām augstu pret ailes sienu un sūcot dārza rabarberu sidru skatos visas tās krāsas ārā, kas man tieši no rietumiem spīd katru vakaru pāri kaimiņmājām mākoņos un pret ķieģeļu sienām. rozā un dzelteni un bezgala silti toņi un viss tāds mazliet violets.

https://www.youtube.com/watch?v=fG_Uj7zPvmI

nav nemaz jabrauc uz Amazoniju, lai padzīvotu žungļos.

It’s all about giving.

https://www.youtube.com/watch?v=0Gkhol2Q1og

Gars - : https://www.youtube.com/watch?
Galvu ārda: https://www.youtube.com/watch?v=0Gkhol2Q1og

opis sēdēja virtuvē lina lauku lauku krekla griezuma kreklā, bet tas mirdzēja ap apkakli kā apzeltīts un man teica “go! and never look back.”

bija kādreiz tāda 'Tīrā tante', jo viņai uz krekla pirmajā dienā bija kaut kas par datoriem. man vismaz šķiet, ka tāpēc. tā bija vasaras deju nometne un viņa mūs vāķīja un pieskatīja un viņa mani dikti mīlēja un es viņu ar. es gulēju viņai ar galvu klēpī mašīnā un nometnes beigās viņa mani pasauca uz jau tukšo puiku istabu un pajokoja, ka viņu ieliks cietumā par pedofīliju, bet viņa mani mīl un raudāja. ne jau tā, protams, bet nu tā kā mīl. mēs runājām daudz par datoriem un viņa stāstīja kā viņai mājās ir tāds liels un viņas meita jau tur kko arī spēlē un es arī varēšu braukt spēlēt pēc nometnes. tad kad mēs braucām mājās, mēs šķiet, viņu vedām un mēs ar viņu sēdējām aizmugurē. es Dainu tā arī nekad vairs nesatiku un es nezinu vai tas ir tāpēc, ka manai mammai priekšā sēžot bija sāpīgi, jo mūsu starpā nekad tādas jūtas nav bijušas, vai arī tā vnk salikās dzīve or something. bet tam īsti nav nozīmes un man reizēm gribās kliegt, bet es nevaru pat muti atvērt.

es mēdzu iešņaukt ūdeni, jo sajūta degunā pēc tam atgādina par vasaru, bērnību un peldēšanos.

vakar izdzēru četras šņabja skrūves viens spēlējot wowu un daudz smējos. šodien sāp galva.

mans trešās sezonas absolūts favorīts ir Irvings