apzinos to tur visu, ka tas ko tu redzi ir tevī pašā utt utjp, bet man diemžēl ļoti bieži ir domas, ka Latvijā dzīvo vieni muļķi un gļēvuļi. lielīgums, mantkārība, neiecietība, maziskums, kūtrums un tukša diršana diemžēl ir tas kas man asociējas ar vārdu 'ļatvietis'. gan jau, ka tam ir sakars ar teicienu "sūdi peld pa virsu", vai kā tur. sistēma valstī izvedota tā, ka tu pēc defaulta tiec uzskatīts par noziedzinieku, pirms neesi pierādījis pretējo piecos eksemplāros. cilvēks kā indivīds šajā sistēmā gan parasti ir ļoti izpalīdzīgs - kā tāds labsirdīgs ceļvedis cenšās tev palīdzēt kā vien var, bet gadās ka vnk nevar. nesaprotu kurā brīdī par spēcīga cilvēka raksturīpašību kļuva spēja citus appist un vēl par to plātīties.
ir tā fabula, kur mežā dzīvo zvēri un katru rītu pie meža uz celma tiek atstāts grozs ar visādiem labumiem. katru rītu visi zvēri no meža pa vienam iznāk un paņem katrs pa vienai lietai un visiem pietiek un visi dzīvo saticīgi. bet tad vienu rītu viens iznāk un nolemj paņemt pusi groza. nākamajā rītā, ezis iznāk pēdējais no meža un viņam nekas vairs nav palicis. viņam ir skumīgi. citos tikmēr rodas neiecietība. ļoti grūti būt labam un taisnīgam tādā pasaulē. tava izvēle ir vai nu kļūt par to kas paspēj pirmais, vai arī palikt muļķos, tā teikt. bet vai vērtība bija tajās lietās, kas bija grozā, vai tajā, ka visiem pietika?
vēl man šķiet, ka Latviešu valoda ir ļoti neveikla priekš racionālas argumentācijas un modernajā pasaulē neiederās; tās vislabākais pielietojums ir dzeja. valodas cilvēkiem, manuprāt, vajadzētu lietot nevis sadalot tās pēc valstīm, bet gan pielietojuma. mūzika, māksla, likums un tml.