Tāds bērna prieks man par tām stikla bumbiņām. Visas dažādas. Ejot pa āru aukstā laikā gribas runāt klusāk. Es nevelku jaku, jo man ir cimdi un šalle. Seja un kājas salst arī tāpat - ja jakas nav. Ieraudzīju uz ielas sabrauktu lielo marcipānu šokolādē un tādas puņķainas skumjas uznāca. Līdzīgi kā bērnībā, es pilnīgi nekad neko nemetu ārā. Liku visas vecās un saplēstās mantas kurpju kastēs vienu pie otras, lai viņām nebūtu vientuļi un tagad uz ielas tāds vientuļš sabraukts marcipāns. *sniff* Atceries kad sēdējām ārā ietunišies segā? Atbrauca tie rokeri ar Hārlijiem, un mēs pa nakti gājām mežā ogas lasīt. Un Ilze mūs nevarēja atrast. Gigigi. Es izdomāju kur ir pasaules mala. Brauc kad sniegs būs vairāk. Lūdzu.
|