šitais bija vakar, kad riktīgi intense sajūtām modos. Tādām ka garšu un ticību varēja just. Atceros no sākuma tikai sajūtas. Kad modos nakts vidū burtiski nevarēju atšķirt realitāti. Nodomāju ka noteikti jaatceras bet aizmirsu protams bet tikai pec tam pa dienu kkad atcerejos. Tagad gan atkal pakūpējis mazliet. Bija grāmtu un kkādu tādu nozīmīgu lietu veikaliņš kuram bija divas durvis. Mājīgs. Uz tādas kā mazas kraujas malas, kur kraujas gravā bija māja liela mežā ar balkonu un baļķiem un tāda, bet blakus garāža balta ar paceļamajām durvīm. Bija cilvēks kuram tās garāžas durvis nošņāpa galvu bet plecu rajonā un pats viņš nokrita, palika galva tàda ar kaklu un pleciem karājoties. Es gāju garažā viņam garām kaut ko meklēt man šķiet. Bet iekšā nebija kā garažā. Tas moš bija kā Vaivaros domāta kur vnk krāmi visādi. Bet pēc tam es biju tai mājā ar plašu plašu iekšējo balkonu tādu visapkārt otrajam stāvam un skaista sieviete ar bērnu tur dzīvoja un es viņiem kko palīdzēju. Kaut kā paralēli tam visam bija varza ar cilvēkiem tai grāmatu veikaliņā ar kuriem es biju kkā saistīts (vai man bija atbildība par viņiem vai par to grāmatu vietu) bet jebkurā gadījumā to bodīti izvandalēja pliku un es nesapratu kāpēc. Bāc tik daudz bija detaļu visur un garšu ! Bet mājā beigās mani tā sieviete apskāva un es viņu ciešāk nekā iespējams un sajutu smaržu un ieelpoju dziļi dziļi. Smarža. Pēc tam es ar Madaru izkāpu no mašīnas un mēs gājām vecu restaurētu mēbeļu veikalā un taustījām un pētījām milzīgus putekļainus masīvkoka, skapjus, gultas, klavieres. Tikai Madara bija stipri garāka ķip paaugusies.