Līdz šim nebiju aizdomājies par to, ka nav pagājusi ne diena, kad nebūtu no tevis saņēmis ne ziņas. Laikam būšu pieradis. Tagad kaut kā nepierasti. Man ir ko darīt, bet sajūta, it kā, man būtu jāgaida ciemiņi. Ik pa brīdim pārslauku plauktus no putekļiem. Tā nu svaidamies ar mīkstām sniega pikām kā draugi. A kā tad īsti ir? Pēc draugiem arī drīkst ilgoties tā dikti dikti?
Gribas aveņu smaržu un krītošas zvaigznes. Neko citu. Gribas un viss.