Mēs bijām Tukumā pie omes un tur notika kaut kāda ballīte un nespēšu paskaidrot sajūtu, jo tā nav reāla sajūta, bet, it kā, būtu kaut kas pazaudēts, bet tur pat blakus tai pat laikā. Es saplēsu kaut kādu baļļu un vispār bija haoss nez kāpēc, bet mēs bijām blakus un izgājām ārā uz vilcienu laikam, bet tu gribēji nopirkt šokolādi un mēs nokavējām vilcienu un zvanijām omei vai mēs nevaram nākt atpakaļ un viņa bija ļoti satraukta, bet bezbailīga. Viņai bija tādas lielas acis un asa un ātra valoda. Mēs aizgājām atpakaļ, bet pēc tam es neatceros, bet pirmo reizi pa ilgiem laikiem es pamodos ar laimes sajūtu.
Bija vēl arī koncerts, uz kuru es gāju viens, bet tā bija arī mana darba vieta, bet tā kā man bija biļete uz 21:00, es tur sēdēju visu dienu, bet 21:30 biju aizmirsis par koncertu, jo biju sācis runāties ar vienu pāri gados un viņi man stāstija par savām problēmām un es viņiem pilnīgi visu varēju paskaidrot un no pus vārda pastāstīt tam onkuliņam pašam par sevi lietas, kuras viņš neapjauta. Vēl arī kaut kur es tur maldijos un satiku daudz laipnu cilvēku dažādās filigrānās istabās un plašos gaiteņos. Gandrīz vai kā pils kaut kāda.
Vēl es ļoti dzīvi atceros ka es ēdu zemens un vilku siltās zeķes.