Patiesībā tas viss varbūt bija kā labās filmās. Zini, kā satiekas cilvēki pavisam netīšām, tāpēc, ka savādāk viss ir pārāk saplānots. Par cik dzīve bija iecerējusi man būt ar to kaut cik apmierinātam tikai nedēļu, tad tagad viss vienkārši ir kļuvis pārāk saplānots. Bet vislabākajā filmā no visām arī pēc secinājuma, ka viss ir pārāk saplānots, un pēc cerību atmešanas, netīšā satikšanās notika tā vai tā.
Tikko bezmērķīgi blenzu uz Piena Ceļu, šonakt baigi labi vari redzēt. Vai arī kaut kā likās, ka palīdz, jo vienmēr uz kaut ko tādu skatoties uznāk sava veida epifānija, cik pārāk maziņš esi, lai tik daudz satrauktos un visu pārspīlētu. Ir tik daudz situāciju, kuras ir vēl sliktākas, bet kā jau cilvēkam, man tas pārāk nepalīdz.
"Juri, tev nekad nav naudas." Es neesmu tik bagāts, lai varētu atļāuties lētas lietas. Tas pats ir attiecināms arī uz manu dzīves filosofiju.
Istabā ik pa laikam avenes.
Skudrulāči.
Esmu pasācis rakstīt privātas muļķības.
Es gribētu tevi satikt degošā mājā vai uz vientuļas salas, vai arī jebkāda veida katastrofā, vai kaut vai sabraukt ar mašīnu un iepazīties ar tevi slimnīcā, nesot tev karsto šokolādi un apelsīnus. Bet ne jau visā šitajā nolāpītajā, nežēlīgajā ikdienā. Lai gan nu jau ir, it kā par vēlu.
Stop sending me pictures! No, don`t! Damn, it hurts! But Don`t! ...crap.
Gribu degošu ziemassvētku eglīti un traģēdijas.
Vajadzēja kādam nofilmēt kā četri jaunieši bufetē `Gauja` dzēra alu otrdienas vakarā. Nevaru iedomāties labāku komēdiju.
Izvelk kārti. "Oi, bļa! Nu labi... nu, Karoč pilna sauja ar ko?"