pie manis savasanā atnāca apjausma, ka tas ir tas tēls, kurš mani izaicina, kurš redz manī tieši tos āķus caur to kas apakšā jūt to kas ir nedalāms un vienots un neaptverams. manī kā ego. bet no ego kaleidoskopiskās dabas nav iespējams aizmukt.
Runājot par visiem tiem tēliem un ego šodien es sapratu, ka tā karaliskā Ineta, kas pasniedz, arī tai vidē ir lielākoties tēls. Ļoti izkopts un apzināts un spēcīgs, bet tēls, jo tas ir nepieciešams lai komunicētu par mūžīgo ar citiem, kuri neapzinās sevi kā citādāk kā vien tēlus. Viņa redz un saprot visus un ja nebūtu šī tēla, ja nebūtu šīs autoritātes, tad viņai būtu daudz mazākas iespējas piekļūt tam daudzumam cilvēku, kuriem viņa piekļūst.
nav arī svarīgi tas cik ir tev dots šai dzīvē spēks, kuŗs tev piemīt potenciālā vai reālā stāvoklī. ja tu pret to izturies neapzināti un neuzmanīgi, tas var izšļakstīties caur tavu atvērto sirdi un nodarīt pāri gan tev, gan citiem. No prāta un ķērmeņa nevar aizmukt, var tikai pieņemt un vērot.
es tomēr uzskatu, ka par garu nav jēgas runāt tik pat ar redzošo, kā ar neredzošo, jo redzošajam tu neko jaunu vārdos neietērpsi un neredzošais tvers tikai vārdus vien.