Šonakt es atkal negulēšu, bet ne jau kaut kādu muļķīgu principu pēc es neeju gulēt, man vienkārši negribas un vēl man arī negribas palaist garām nevienu brīdi no šīs nakts laikapstākļiem. Vienmēr ir kā filmās ar to nakti, vienmēr tas labākais notiek naktī un no rīta viss ir pelēks un relatīvi nesmuks. Tagad ārā bija pērkons un nenormāli silts, var redzēt dažas zvaigznes un gaišus mākoņus un klusumā visur zibens, kā īstā Gredzenu Pavēlnieka pasaulē, nolāpīts, nē, tiešām, nenormāli kruti. Gribu podziņu ar tādu laiku.
Par podziņām... šodien radās teorija par cilvēkiem ar podziņām, pārsvarā visiem cilvēkiem ir podziņas. Tādi klišejiski konveijerprodukti, ja vien es mācētu zīmēt, es uzzīmētu. Kad neviens nespiež podziņu, Tu nekas neesi. Vispār ir kā bērnu spēlītēs, nospied podziņu - Vau! Nospied podziņu - Muuu! A mums ir seksa podziņa, mašīnu podziņa, naudas, mīlestības un lēnā, intelektuāļu fokstrota podziņa un tas viss vienkārši ir ļoti izdevīgs, sabiedrībai funkcionējošs orgāns. Manas podziņas ir bail spiest, jo nesaprot kas tur virsū, manas podziņas ir neizdevīgas, manas podziņas ir ierūšējušas. Es eju cept pelmeņus...