vakar naktī redzēju kaut ko uz ielas, braucot mājās ar riteni. Varētu saukt par spoku. Es tieši nogriezos uz paralēlu riteņu celiņu un pa ielas malu redzēju kaut kādu tēlu tumsā, kurš, it kā, ik pa brīdim izskatijās caurspīdīgs, vai nebija tur vispār, bet tomēr kaut kāds tēls tur bija. Hm. Bet bail nebija. Un braucu es iekšā pilnīgi neapgaismotā meža takā. Tā pat arī kaut kā pēdējā laikā nedomājas par lietām, kas būtu jādara, vai būs jādara, vai ir darītas. Patīkami nedot sūdu, savā ziņā. Kā tāds fizisks spēks būt šeit un tagad. Klātesamība.