Mēģinot aizmigt izceļojos pa visurieni un aizturējos vietās, kurās sen sen pēdējo reizi mūžā esmu bijis, kad nebija ne jausmas ne nozīmes tam, ka tur atrodos pēdejo reizi. Piemēram, pie Ločmeles Vācu valodas kabineta pie tām iekšdurvīm bez logiem, un trešā stāva mazo, tumšo gaiteni uz sporta zāles balkonu. Tik aizdomīgas tās vietas šobrīd šķiet. Nevaru pārstāt kaut kur censties steigties, lai arī nekur netieku. Atmiņas pārvēršas par vietām.