Mani kaitina visa šī sīkumainība, skaudība, kauns un kaut kādas bailes. kaitina, ka šī paaudze ir iesprūdusi padomju laikos, kad nevarēja citādāk kā vien `uj uj nerunā tā/neskaties/nedari tā/skat kā uz tevi skatās`. Neved vairs nevienu uz Sibīriju par izrunāšanos, par protestiem. Bet neviens jau to neapjauš, tā liekas. Latvietis neprot protestēt. Mentalitātē tas viss ir saglabājies un cilvēki ir pārāk stulbi, lai to apjaustu, un gļēvi, lai no tā censtos rast ceļu ārā. Mani kaitina visa šī tumsonība, naudaskāre, necieņa. Visi sāk no nepareizā gala. Ir pilnīgs interešu trūkums. Ir tikai nauda. Ir vispirms jābūt interesēm, kuras laika gaitā rada naudu. Neviens neuzdrošinās neko uzsākt vai izpausties tikai principu dēļ. Nav Latviešiem principu. Visi principi ir aizvesti uz koncentrācijas nometnēm, vai trimdā. Man Latvijā, ejot pa ielu, ir sajūta, ka tieku nosodīts, nospiests. Un tam visam pa virsu vēl kaut kāds man neizprotams lepnums? Ar ko pie velna tu, Latvieti, tik ļoti lepojies? Savu zemi, kura tiek izpārdota ārzemniekiem par grašiem? Ar skaistajām meitenēm, ar kurām situācija ir vēl trakāka? Ar Rīgas sargiem? Ar skābputru? Kas tas par krustu, ko var visu laiku līdzi staipīt kā kaut kādu noilgušu paštaisnības iemeslu. Jauna valts, jauna valsts. Bet tādēļ nebūtu jābūt vieglāk? Ja ir tik daudz piemēru un informācijas laikmets dod tik daudz iespēju? Kas pie velna notiek?