[...]mēs bijām seši un rāpāmies ārā pa logu garām kaimiņiem, bēgot no likteņa. Uz milzīgām stalažām pie pasaules malas, kur tā lēnām tiek būvēta tālāk lejā un visapkārt ir tikai nebeidzama tumsa, veļas miglas valņi, vētra un nebeidzama gludas klints siena. Mēs visi stāvam uz stalažām un zinām kas sekos. Es smejos, lecu pirmais, un mēs visi krītam reizē kopā ar dēļiem. Mēs krītam bezdibenī, jo tā ir mūsu vienīgā izeja. Es krītu un ceru, ka mēs mirsim, bet uzrodas vētrains ūdens, kurā mēs iegāžamies. Kārpamies pa ūdeni visai apjukuši, un es, protams, atrodu vietu, kur es varu nostāties uz kājām - ir zeme. Kur lēnām var nostāties visi. Beigās izrādās, ka ūdens lēnām tiek nolaists kaut kur projām, un kad jau atrodamies uz slapjas un oļainas zemes, saprotam, ka esam kaut kādos tuneļos. Ejam maldīties un griežam visādus puļķīšus pa ceļam. Sadzirdam balsis. Ieraugam ap stūri, ka šeit ir mūsu draugi, kas bija savākti no mūsu dzīves - iemesls kādēļ mēs centāmies vispār aizmukt. Bet, protams, šie nebija mūsu īstie draugi, jo viņi bija miruši. Bet lielākai daļai jau sāk rasties morālas šaubas par situācijas patiesumu. Mēs tiekam pamanīti un pie mums viņi tiek atsūtīti, lai mūs savāktu. Saķeru vienu no `kloniem` un sāku brutāli sist, šķaidu seju pret sienu un aizmetu projām ķermeni. Sākas panika, lai arī visiem būtu jāzin, ka tas vairs nebija mūsu draugs. Es tikai stāvu malā un skatos. Arī mīlestība bija iekritusi man šeit līdzi un tagad vairs nebija nekā. Būtu labāk, ja mēs būtu nositušies. Sapnis pagaist[...]