Bija tāds liels developeru komplekss un daudz darbinieku un visi mūsējie arī. Es ilgi biju aizgājis uz pusdienlaiku un man kaut kas nievājoši pārmeta. Es tam nepievērsu uzmanību. Man bija jāmāca viena padotā. Es tai pusdienlaikā biju autobusā uz kaut kurieni tālu. Dzīvojām istabiņās kopā pa 4 un uz dīvāna sēdēju blakus meitenei un mēs runājāmies un bija mīlīgi un viņu no otras puses cits džeks koļīja. Viņa man piekļāvās un mēs apskāvāmies. Mīļi bučojāmies un viņam blakus piesēdās cits džeks. Tik liels ka viņš viņu varēja paņemt kā lelli un uzsēdināt uz ceļa. Sajutās kaut kāda disonanse. Ienāca kaut kādas meitenes, kuras izturējās pret mani, it kā, es būtu šovinistisks douchebags, es par to varēju tikai pajokot, cenšoties pavērst perspektīvu, bet viņām nebija humora izjūtas un viņas nesaprata. Sāka mani kkur vilkt un bakstīt. Warehouse telpa, kur cits džeks kaut kāds, izrādās ir īstais douchebags un grib kādu nogalināt. Šeit jaucas kaut kas kopā ar sēdēšanu un mācīšanu. Es viņam situ ar asām drātīm. Beigās uz grīdas ir tāds režģis, uz kura asumi un es viņu tur uzmetu un viņš visur caurduras un noasiņo. Visi citi aiziet projām. Nav sajūtu par to ka būtu kas izdarīts pareizi, vai nepareizi, nav nosodījumu. Es vienkārši esmu pats par sevi. Pēc tam izrādās, ka tas ir bijis tas pusdienoārtraukums. Stāvam lielā aplī visi zālītē ārā un spīd saule. Miša Kuzmič joko ka nav ko iedzert, bet man nez kāpēc ir līdzi apslēpta milzīga ūdenspistole pilna ar šņabi, kuru es šauju gaisā un viņam un viņa blakus stāvošajam tas šņabis uzlīst virsū.