es nesaprotu ar kādām tiesībām pēkšņi pie manis nāk ar jau priekšizlemtu domu par to ko man vajadzētu darīt, ja man visu dzīvi neviens nav devis pat ne gabaliņu padoma. man nav pat vārdu īsti. nav arī dusmu šoreiz. es vienkārši patiešām nesaprotu. visi viņi visas savas dzīves dzīvojuši sāpēs un melos un visas viņu ģimenes ir bijušas tikai un vienīgi neveselīga, toksiska huiņa un man tagad... haha es rēcu vnk par to gaismu kas staro pa manām rokām cauri.