labi ka es tomēr saņēmos aizmīties līdz rimi. satiku Raimondu un viņš ir reti atvērts cilvēks. man vajadzēja kaut mazliet. un mēs runājam pie piena produktu skapjiem un es saku “domāju vai es sevi ienīstu pietiekami, lai ņemtu pie biezpiena nevis krējumu, bet islandes 0% tauku jogurtu” un sirms, liels, bārdains un pārliecināts un stiprs onkulis tajā brīdī ņēma tukuma krējumus vairākus un teica, ka tauki ķermenim ir vajadzīgi. tā nu es paņēmu krējumu. bet man kremt. kāpēc man tik ļoti kremt. kāpēc es jūtos reizēm tik ļoti viens pats un ka laika man nav un skumji. es godavārds nezinu. sēžu uz palodzes ar kājām augstu pret ailes sienu un sūcot dārza rabarberu sidru skatos visas tās krāsas ārā, kas man tieši no rietumiem spīd katru vakaru pāri kaimiņmājām mākoņos un pret ķieģeļu sienām. rozā un dzelteni un bezgala silti toņi un viss tāds mazliet violets.