par cilvēkkontaktu. ir tādas situācijas kurās piekļūstot cilvēkam es sajūtu kā nobrūk kaut kāda barjera. ne tikai es piekļūstu tam cilvēkam, bet gan pats cilvēks sev pēkšņi piekļūst un kaut kādas lietas, kuras iepriekš varbūt likušās neloģiskas un nepieņemamas tiek uztvertas kā gaismas kūlīši, un cilvēks acu priekšā izmainās. viņam pēkšņi ir piekļuve jaunai informācijai un var redzēt, ka viņa būtne par to ir priecīga. pēkšņi pazūd kaut kāda aizspriedumu maska un netiek vairs domāts par to kā tad nu būtu jādomā un jāuztver. līdz ar to secinu, ka informācija, kuru dodu reizēm netiek pieņemta ne jau tāpēc, ka tā nebūtu patiesība, bet gan tāpēc, ka tā neaizkļūst līdz rīkiem, kuri to jēgpilni izparsē. tas taču ir jocīgi. informācijai būtu jābūt uniformai vienībai. ir vēl arī tā, ka es tos brīžus salīdzinu ar tiem brīžiem, kad esi starp aizmigšanu un gulētiešanu. tad kad tev sāk rosīties 'episkas' domas un tev šķiet, ka viss ir iespējams, bet tad tu no rīta piecelies un ej savās dienas gaitās ar domu 'gan jau citu reizi atcerēšos'. pielīdzinu, jo bieži vien pēc tam sastopot tos pašus cilvēkus, kuriem esi piekļuvis vēlreiz, viņš par sevi jau ir paspējis aizmirst un ir atgriezies savā inertajā stāvoklī un pēkšņi tava informācija atkal viņam ir sveša. semi-related par dzīvības formu morfoloģiju - arī tās nav kategoriskas; tās var vienmēr mainīties atkarībā no apstākļiem un tā arī ir evolūcija. suns var uzaugt ticot ka ir kaza un atbilstoši arī uzvedīsies un iemantos iemaņas, kuras citiem suņiem būs nepieejamas. Evolūcija nenozīmē progress, evolūcija nozīmē neiespējamā rašanās par iespējamo.
|