Autoostā stāvēju narvesena rindā pēc kafijas, bet beigās aizgāju pie blakus belašu stenda un aprunājos ar tanti tēva mēlē. “Ņežalujutsa.”, teicās. A ko es tur darīju tik agri un vispār kāpēc es nebiju savā hakatonā? Es biju ieņēmis prātā, ka man vajag. Un man kāds bija arī kaut ko tādu teicis. Tā nu es aizbraucu, lai saprastu. Pirmās bija acis cilvēkos, ienākot iekšā. Pirms tam pa ceļam satiku Leonīdu. Leonīds bija īsts un tāpēc viņam arī nesanāca atrast komandu. Es kaut kā ļoti centos, lai arī visi sarkanie karodziņi salutēja. Šķita, ka pasaule tur bija stipri sarāvusies, kam bija jābūt tieši pretēji. Daudz vērtēšanas un daudz ego un visam tāda mazuma piegarša. Tikai ne tiem cilvēkiem, kuri nepiedalījās. Laikam tas ir domāts priekš tiem, kuriem nav dzīves vai jebkā cita ārpus ieņemtās tuņelredzes. Nesaprotu kāpēc tika dots alus par velti absolūtām kastēm, jo nu nekas neliecina, ka tas kaut kā rosinātu produktivitāti. Galdi ar aukstajām uzkodām tika nošķūrēti vēl pirms pusnakts, kafijas automāts bija viens, gulēt varēja uz grīdas, kamēr apkārt cilvēki dzērumā viens uz otru dročī par to kādus web frameworkus viņi izmanto un uz tās pašas grīdas arī kaut kādi rešņi krāc. Čista vot sāka asinis vārīties. (Es mīlu cilvēkus) iepazīšanās moments mākslīgi saspringts, kur katram no ap 100 cilvēkiem dotas 15 sekundes pitcham. Sajūta bija kā esot festivālā, kurš notiek lidostā un grupas nav ieradušās. No rīta vienkārši izgāju pa durvīm un aizbraucu, jo nevarēju izturēt. Es nespēju. Nē. Es atsakos funkcionēt tādā līmenī.