Skumdina, ka Latvija joprojām dzīvo bullshiteru laikmetā. Reizēm baigi grūti ticēt gan sev, gan ļautiņiem. Reizēm stipri jāpiezemē savi standarti, lai liktos, ka kaut vai kaut kas izdodas un ir vieglāk. Visticamāk es nekad TEDx nedabūšu pasniegt savu darbu laikmetīgās dejas izpausmē, kamēr publika ieslīgst eksistenciālas katarses ekstāzē un izplūst asarās. Iespējams, es nekad nedabūšu pilnīgi nekādu finansējumu un dabūšu strādāt cita darbā un knapināties pa šito dīķi un pēc 20 gadiem ieraudzīšu ārpasaulē kādu, kurš to visu ir realizējis daudz labāk nekā es šobrīd spēju iztēloties. Iepriekšējais teikums, uzrakstīts, šķiet muļķīgs, bet lai jau paliek. Kāpēc lai es nebrauktu atkal kaut kur prom? Es gluži vairs nezinu, vai ticamāk baidos atzīt, ka iemeslu nav pilnīgi nekādu. Zinu tikai to, ka iespējas rodas darot. Bet cik var darīt bez rezultātiem. Bet tai pat laikā cik es jau neesmu izdarījis, ja tā padomā, tik daudz vairāk nekā nu tik daudzi. Es paskatos no malas un ja es būtu cits cilvēks paskatoties no malas, man liktos nu bļe šitam džekam vajadzētu būt jau 100 gadiem. Kā viņš to visu ir paspējis un vēl tik ilgi spēlējot videospēles vienītī istabā un droņījot? Bet ziniet kas šai pasaulē, it īpaši šai aprobežotajā, mazajā tautā ir galvenais veiksmes avots? Tās veiksmes, pēc kuras tevi mēra tas švītiņš Vestā un tā blondā dura - tā ir vistīrākā māka vienkārši DIRST. Tu DIRS un DIRS un DIIIIRS nu tā no sirds un viss tev būs dahuja un vēl vairāk. Problēma, mīļie, ir tajā, ka es atsakos dirst. Normāla caureja.
Gars - : zajebs mazliet
|