viz - 12. Februāris 2017

Kā es jūtos šogad mani mazliet biedē. Tā, it kā, manī pie grožiem beidzot būtu tikusi daba. Vai mana daba. Iedaba. Dabas nežēlība, kura sevī ietver arī bezgalīgu žēlību. Kura nešķiro, bet atlasa. pietiks nu liekuļot. Ir bijis pirmais mēness un manī vairs nav vēlmes turēties pie lietām un bez sirdsapziņas pārmetumiem varu izmest vecas lietas vai par kurām enerģētisko atbildību man ir uzkrāvis kāds cits savas gļēvulības vai slinkuma dēļ. Pēkšņi atskārtu arī, ka vairs nedodu cilvēkiem vienmēr visu, bet tikai tik cik ņem. Nevis tā kā vairāk nekā viņi būtu pelnījuši, bet visu kā to visu, kam viņiem nav piekļuves. jo sanāk tāda liekuļošana, ja tu tā kā ej tāds viss iekšā un soli visu ko tu redzi un tad nu visi arī gaida, bet nezina jau ko gaidīt. Vai tā būtu enerģētiska noslēgtība. Vai es aizveru sirdi, ar kuru es vienmēr esmu gājis visur pa priekšu un atvērtu. vai tā būtu kaut kāda mazākjutība. Vai arī tas ir izjūtu briedums. nav svarīgi jautāt un izdomāt. tai dabā mīt mīlestība kura nosēdusies sēdēs tagad un iekops. arvien mazāk būtiski ir izzināt un aplipināt citus. vai manī iesīkst dzirksts vai atkal briedums tas tāds. kad mūks staigā pa savu templi un rāda un māca un ir ietērpts vai arī mūks slauka savā nodabā savas un citu takas un neuzbāzīgi pie sevis smaida. atceros kā manā pirmajā jogas studijā es mēdzu uz sevi jogas laikā spogulī skatīties - uz savu ķermeni un man pretī vērās visai baisa, neizteiksmīga un vienaldzīga seja. nodomāju tikai, ka visai šausmīgi un neko vairāk, bet tagad jūtu, ka tā ir tāda kā gatavība nogalināt. "darīsi kaut ko?" arī ir populāra frāze. cilvēks jau nenedara. ir tikai tā darīšanas iespaida darīšana. jēga ir sevī esošai, nevis ārpus esošai darbībai; kas ir redzama nerādot. un vislielākā zināšana nāk no neziņas.
***
Rīta gultā nospiežas
Siltuma smarža
Jūtami tricina tā pagultes zemi
Skar mati un pirksti
Tādi kā pa ērkšķiem ogas vien lasījuši
Un zin par smadzenēm vairāk.

Gars - : tired