Es tai tālā, pelēkā svešumā mēdzu, pie picu krāsns stāvot, dungot pie sevis "Saule, Pērkons, Daugava" un klusiņām raudāt. Pēc šādiem koncertiem, kad viss trīc iekšā, ir sajūta, ka gandrīz nekas vairs nav cienīgs manu ausu vai acu. Negribās neko skatīties vai klausīties. Ja mums būs tie bērni, viņi noteikti vismaz pamēģinās tautu dejās diet. Nesaprotu ko man tagad tādam iesākt vienatnē. Paglabāšu šo dāsnumu un mīlestību.
Gars - :  touched
|
Pakaļā
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}