Nevienam nav tiesību apšaubīt savu laimi.

Reiz Franču improvizācijas teātrī mums bija jāiztēlojas, ka istabas dažādās daļās ir cita telpa un jāstaigā apkārt un jāsaprot kā mēs kur justos. Tur bija mežs, tuksnesis, antarktīda, cietums un vēl kaut kas. Et maintenant s`il vous plait allez dans la place ou vous avez l`emotions plus fort. un es aizgāju uz cietumu un man jautāja kāpēc. man tad vēl nebija ne jausmas kāpēc un vēljovairāk es nespēju arī Franciski neko paskaidrot. tā nu es tur vienkārši stāvēju viens pats un turēju muti. gluži kā cietumā. cietuma tēls bieži uzpeld manās pārdomās un es to esmu sācis uztvert kā galējo telpu - telpu, kurā es kļūtu par savu galējo es. Tas ir tik absurdi un pretrunīgi, bet man šķiet, ka manā pasaulē nozīmes rodas no to pretrunīgā pastāvēšanas un šai cietumā es sevi vienmēr iztēlojos kā pārbaudījumā, kurā es tad nu sēdētu un ar savu gribu un garu un labestību mainītu šo absolūto un galējo, un pretrunīgo, stereotipiski agresīvo un vardarbīgo telpu. Tikai ar savu būšanu tur.