atkal gribētos spēt kaut ko izteikt. kaut kā ietērpt glītākos un garākos vārdos to, ka mēs ņirbam kopā.
atvērtas loksnes nost un es sev ļaujos un eju un eju prom un ņemu un skatos un runāju un jūtu.
atrodu nemeklējot un esmu neesot.
viss pēc tam tāds jūtīgs un apkārtējie uz ielas vai tramvajā, šķiet arī redz. un es viņus visus jūtu.
kas to būtu domājis, ka es varu būt citā.