kopējā sajūta par visu dienu bija ļoti labi pielīdzināma debess velvei, kura sapņaini kaut ko savā nodabā vēl darīja, kamēr bija jau jālaiž vaļā. ievēru galerijas centrs durvīs pirkstu, laižot cilvēkus, pa otrām durvīm, kas nāca pretī. pazuda redze un dzirde no sāpēm, izmetos sviedros un domāju, ka paģībšu. viņ` bija blakus un reaģēja pilnīgi apbrīnojami. Arī pirms tam bija sajūta, ka no mums abiem nāk ārā kas vairāk nekā parasti, bet es tam sapņaini nepievērsu uzmanību. Tā pat kā debess un mani piespiedu kārtā atgrieza realitātē, kur beidzot mani varēja ieraudzīt. un vēlāk arī tā debess sāka gāzties. un, protams, koncerts, kura laikā man vispār šķita, ka es pieredzu zvaigznes dzimstam. vēl es no rīta atkal arī improvizēti vēzēju prom savus krāmus un metu prom enerģijas. pa dienu pirmo reizi šeit jutu enerģiju kas ir nomierinājusies kā tādas ezers un vairs nav ūdenskritums. varēju staigāt lēnām un bezmērķīgi un just, ka es esmu tur kur man jābūt un tā arī izturēties - ka es esmu tieši tur kur man jābūt. sapnī biju kaut kādā modeļpasākumā, kur viss bija traumējošs un tas, kam mani izmala cauri, man bija sajūta, ka mani padara tikai neglītāku, bet, protams, man apkārt bija tikai tādi kas neredz. tas viss pasākums, kas notika kaut kādā milzīgā, pilnīgi stulbi izkārtotā mājā, kur neko nevarēja atrast un es daudz par to lamājos un sūdzējos kaut kādam cilvēkam kas man bija blakus. tā ēka bija sadalīta pa stāviem un mūsu stāvā notika šitās visas modelēšanas grimmēšanas un piespiedu kosmētiskais tannings un kas tik vēl ne un es izskatījos pēc kaut kāda oranža guido, bet es gribēju tikt uz zemāko stāvu, kur bija vienkārši rindas ar zāles aprīkojumu un cilvēki, kuri nepārtraukti liftoja. pie vispārējās garšas varētu arī teikt, ka bija unikāli tas, ka es nemuku, bet gan triecos ar spēku un bļaudams uz visiem un man viss bija po, jo zināju, ka man neviens neko nevar nodarīt. Tiku līdz zāles stāvam un noejot vēl zemāk es pēkšņi knapi turējos pie kaut kādas lidkuģa apakšmalas, kurš kaut kur nesās cauri laikam un dimensijām, jo pa ceļam varēju redzēt realitātes, kurās, it kā, iemiesojas tās visādās sapņu sajūtas, kuras nu nekādi nav paskaidrojamas racionālos vārdos, kamēr sapnī tā ir realitāte. It kā, tev sapnī būtu, piemēram, kaut kāda maņa piešķirta, kuras tev patiesībā nav un arī izpratne par to kā tu jūties to lietojot. Lai nu kā, kaut kādā brīdī tiku nokratīts no tās apmales un piezemējos kaut kādā ļoti krāsainā dimensijā ar dīvainiem, krāsainiem, zvēriņveidīgiem iedzīvotājiem. tur gan bija arī cilvēkveidīgie.lūdzu lai es varu piezvanīt uz savu dimensiju. Sekoja sajūta, ka viņiem tur notiek kaut kāds pa pusei kara stāvoklis un nevarēju saprast kas ir pret ko.. tā nu es izrāvu no zemes milzīgu ielas stabu un vienkārši vēzējos tā, ka viss sagrūst. skaidrs ko man darīt. visu to varētu arī pateikt vārdos 'beidzot līst.'
|