Lieta ko novēroju ir ka mājdzīvnieka nāve vienmēr ir kaut kas daudz vairāk nekā vienkārši nodalīta tās radības ķermeņa pastāvēšanas beigu stadija. Viņi vienmēr ir integrēti mūsu dzīvēs ar savām enerģijām un tas vienmēr mūs iespaido arī šķietami nesaistītos veidos. Bērnības ģimenes kaķa pēcnācēj kačītim šobrīd slikti. Arī kad visi suņi mira, bija tāda kā ēras beigu sajūta un tad vienmēr pēc tam dzīves ritējumā mums kaut kas mainijās.