nespēju aprakstīt vārdos tādus sapņus. diendusas miega sapņus. tā veida pieredze, kura ir pilnīgi idiosinkrātiska un tava; kuru vārdi institucionalizē.
piemēram, biju ar riteni ceļā uz mājām no pilsētas pa tumsu (laikam atspoguļo to tumšo laiku šobrīd) un jtu vilkni nobraukt gar jogas studiju un pieiet klāt un iesmaržot jogas studijas smaržu (jo gribējās tai brīdī stiprināt drošības pamatu) un pa ceļam kaut kur braucu pa ceļu, pa kuru nekad nebiju iepriekš braucis un tas izrādijās strupceļš ar privātmāju galā. kamēr griezos apkārt mani pamanīja mājas iemītniece un divi viņas suņi. es zinu to neskaidrības un miglainuma sajūtu kāda ir ap nozīmēm sapņos; šajos sapņos tā nav. ļoti labi atceros kā saprātīgi runāju un atvainojos. No suņiem, savukārt, man ir vienmēr bijis bail, un diviem nākot man klāt, jutu baiļu stingumu uz ādas, bet tad pēkšņi `nolēmu` nebaidīties, jo tas ir tikai mans ķermenis, kas baidās (vārdi šito pietiekami neapraksta) un mani pameta jebkāda baiļu sajūta un es nolaidu rokas pie šiem suņiem un viņi mani apostīja un sāka apmuļļāt, kamēr sieviete, kas mani pamanīja mani aicināja iekšā un izrādijās Latviete. Viņa mazgāja traukus virtuvē, kamēr es sēdēju pie galdiņa un stāstīju kā es esmu līdz viņas īpašumam nonācis un ka meklēju savu jogas studiju. Šeit arī vārdi pārstāj būt zīmīgi, jo nespēju aprakstīt cilvēkraksturu tā idiosinkrātiskajā skaistumā. Lai nu kā, mani sāka laistīt ar ūdeni no krāna (šito neprotu pasniegt loģiski, bet tas bija loģiski kontekstā) un tā kā spēlējoties, bet tai pat laikā kā sodu par kaut kādu bērnišķīgu muļķību, bet ne gluži sodu, bet gan kā mācību vai kā tā. Suņi mani tikmēr apmuļļā.