Ir lietas, kuras man liek sevi redzēt kā seklu un cietsirdīgu cilvēkradību. Tas varbūt kāds no tiem dzīves liktenīgajiem, dvēseles pretrunu konfliktiem. Kamēr mīlu es Rīgā dzīvot, bet neprotu. Lepojos ar kaut kādu nacionālu, skumju skarbumu, bet neprotu to nest. Ej nu zini. Vai brīdī kad izdomāšu, ka jābrauc atpakaļ, vai ņems mani zeme pretī. Es gribu būt piederīgs tam, kas mani šeit tur, bet tas kas mani veido, rauj uz visām debess pusēm. Pēdējās naktīs netīši satiku latviešu ļaudis, kuri pārstāvēja visu, kas man šķita vairs neeksistējošs. Tagad tā padomājot, dikti muļķīgi, protams. Kādēļ gan lai nebūtu. Un redzams, ka tādi nekur prom nedosies, bet paliks. Nenotiks jau nekas pēdīgs. Bet kaut kā tālu es no tā visa. Franču sarkanvīnu salejot kopā ar krievu šņabi nekas prātīgs jau nevar iznākt. Sentiments lēnām izplūst neizsakāmā pleķī un es kļūstu par necilvēku. Bet vēlos mūžam spēt atmīties uz vecrīgu ar divriteni, lai iemalkotu alu.
Gars - : inspired
|