čau, siena

5/18/06 02:03 am
tā meitene, kas slēpjas aiz kokiem, zem sūnām un nodomāja toreiz, ka mana gaiši brūnā vējjaka ir līķa vējjaka - viņa tamborē, neviens nezina, ka viņa tamborē, neviens nevar ne iedomāties, bet viņa tamborē katru vakaru, viņai ir tikai viena tamboradata un viens mazs gaiši brūns dzijas kamoliņš, un viņa tamborē apļus, kas nekad nekļūst par sedziņām vai cepurītēm, viņa tamborē, skatoties vakara filmu, un kad diegs ir galā, viņa noliek to sev blakus, paglauda, nākošajā dienā izārda apli, satin kamolītī un vienkārši sāk no jauna, viņa negrib lielāku kamolu, viņa zina, ka nekad neuztamborēs smalku galda sedziņu ar rakstiem un mežģīnēm, viņai vienkārši patīk ielikt un izvilkt, kamēr ārā brauc autobusi un satiekas cilvēki, viņai vienkārši patīk tamborēt