- Meklēju vecmāmiņas bumbierenes!
- 14.9.03 11:01
- Atcerējos to reizi, kad nesot no Gaujas ūdeni ieplunkšķēju zem ledus. Un kāpjot ar nēšiem kalnā plikās rokas piesala pie spaiņu (to spaiņu, kurus mūspusē sauca par slaucenēm) rokturiem. Un vecmammas bumbierenes, kuras es uzkāpusi pa kluso izčiepu viņai no skapja, uzvilku un kopā ar Šekspīra "Sapni vasaras naktī" palīdu zem strīpaina pašausta vilnas deķa.
Tas viss tikai tāpēc, ka sēdot uz akmens trepītēm man tikko nosala dibengals - uznāca Lielā Nostalģija pēc Mājām, kuru nav un kuras rudeņos smaržo pēc kaltētiem āboļiem.
Un man palika drusciņ žēl, ka vecāpapus māsas klavieres bērnībā izmantoju, lai kāptu uz tām augšā un lektu lejā (nevis, lai piedienīgi mācītos plinkšķināt Elīzi). Ja, ja, ja.. ja nebūtu tā kā bija, tad asdf gruvešu estētiku es izjustu maķenīt savādāk. Un skaistumu savādāk un varbūt daudz kas būtu savādāk. Tikai - nezinu, vai es to patiešām gribētu.
Nositiet mani, bet lauciniekiem tomēr ir cits iekšējais temps un ritms. Ap ašpadsmit un maķenīt vairāk mocījos ar sajūtu, ka gribas lidot, bet kaut kas neļauj un tur ciet. Ap divdesmit mani galināja nost steiga un pilsētas. Ap divdesmitpieci es sāku pielāgoties. Ap divdesmit septiņi man likās, ka brīžiem pasaule pieņem manējo ritmu un kļūst ne-reāla. Ap trīsdesmit es atklāju, ka zem šīs saules ir vietas, kur mans ritms nedisonē ar apkārtējo pasauli.
:) Labi, ka tā, labi, ka tā! - 0 rakstair doma
draugi visi 16 ierakstīties rakstīt laboties