- 11.5.07 07:29
- fui, šonakt beidzot piedzīvoju, kas tas ir, gaidību murgi. kā no grāmatas. pavasaris, saulīte spīd, sniegs kūst, ar šļūteni izkausēts caurums (ļoti šaurs un neērts) sniegā, kurā es iekritu iekšā ritīgi dziļi (pāri galvai, ar rokām aizsniegt nevar) un šaušalīgi pārbijos, gandrīz pavisam tumšs un ārā netieku, un uz priekšu arī netieku, šaurā bezizeja. īsāk sakot, pašas dzemdību pieredze "uz ģīmja". laimīgā kārtā Lielais nāca glābt. sapnī, protams. nevis vilkt atpakaļ, bet līst blakus. beigas, ar vienu vārdu sakot, labas. divatā drošāk. un tad jau parādījās mans tēvs, kurš vilka ārā (bet pa citu caurumu, jo pa to, kurā es iekritu, nebūtu bijis PAREIZI līst ārā) un tā tālāk un tad es maķenīt nosvīdusi pamodos. no tā, ka niez puncis, ārā vējš un apkašstāva kaimiņiem kaut kas uz balkona grab, un grab un grab. kāds atlūzis alumīnija vai metāla gabals, kuru vējš sit pret sienu.
vispār mēs tagad dzīvojam pavisam citā mājā. mazliet šķībā un ne tik sapucētā kā iepriekš. īstenībā, pavisam noplukušā. un, protams, ne jaunā. varbūt kādreiz uzrakstīšu, gan par ielu, gan par lauku aiz loga, gan par lidmašīnām, kuras pavisam blakus var redzēt sēžamies, toties tikpat kā nevar dzirdēt - vai varbūt es jau esmu pieradusi? un vispār, ja man kāds ļautu, es to apaugušumu būtu appļāvusi, fakts. un dzīvžogu apgriezusi. un kādu puķi dobēs pie mājas iestādījusi. bet laikam jau nedrīkst? jo pirmā stāva dzīvoklī dzīvo veca, veca, veca tante, tik veca un sačākstējusi, ka nevar saprast, kā viņa turas kopā, un, protams, ka viņai nav spēka ne appļaut, ne sastādīt, ne apcirpt (to, kas ir appļaujams, sastādāms un apcērpams). virs viņas, otrajā stāvā, dzīvo pāris, sieva un vīrs. vīrs flāms un sieva francūziete/ nēģeriete. un trešajā stāvā dzīvojam mēs. parasti mēs nesatiekamies. tas arī pagaidām viss. starp saplīsušajām betona plāksnēm priekšpagalmā aug zaļa zālīte. kaut kas no Rīgas blokmāju estētikas. betons un plaisas. bet skats pa guļamistabas logu skaists. debesis un lauks. - 6 rakstair doma
- 11.5.07 07:55
-
aha... un tas vēl tik ziediņi..
turies..
smieklīgākais- tas ir gandrīz visām - Atbildēt
- 11.5.07 07:57
-
re, kā! :)
diez kas nav. - Atbildēt
- 11.5.07 09:20
-
nu pārdzīvojami gan tas ir..
es arī saprotu ka nemierina teikšana no malas - Atbildēt
- 11.5.07 14:04
-
mierina, mierina. :) vismaz skaidrs, ka nav nekā jauna šai pasaulē.
- Atbildēt
- 11.5.07 08:24
-
nu jā. :)
manam laulātdraugam tas lauks pagājušo gadu iekrita sirdī. :) patiešām, skaists. un ļoti tuvu darbam. un lēti, un mazas soda naudas par līguma laušanu. nu tā.
es kārtojos. gan jau - gan ar zālīti, gan puķudobēm. ja nepaspēšu neko citu, tad, droši vien, ka drīz pieradīšu. - Atbildēt