|
Feb. 8th, 2018|09:02 am |
dzeru virtuvē mazo ķopsīti aplieto Merild kafiju un jūtu kūts pakaišu garšu. un domāju. kā gan es zinu kūts garšu, ēdis taču neesmu. bet molekulārā līmenī mēs esam tvaika mākoņi, nazis ir tikai biezāks mākonis. un tā mēs kā lēni tornādo slīdam cauri ābeļdārzam, dīzeļa piesmidzinātai brīvības ielai, viens otram vai kūtij. un daļēji samiksējamies ar apkārtni, tā sajūtot smaržas vieliski. iedomājies bomzi, kas kā gara čūska lokās caur 40. autobusa salonu, apvij rokas un ieklausās kā tava sirds viņam ātri sit. ņente cukur, dzīve ir dzīve - pieņem to kāda tā ir. |
|