vismaz es iemācījos domas iebāzt kabatā, lai netraucē, bet, kad tomēr atkal ielien galvā kāda noteikta(un šoreiz es domāju noteikto domu, kura pašlaik ielīdusi galvā), sāk nākt bimba kādā mirklī, jo es pieķeru tad pēkšņi sevi pie izmisīgas analizēšanas un mēģināšanas nostāties vismaz divās pozīcijās. Neviena no tām jau neuzvar. Nu es esmu tāds sasodīts plānotājs, bet vēl sasodītāks es esmu sapņotājs - tāds sievišķītis, kas savā galvā izlolo mazas ainiņas. Pienāk mirklis - blīkš, blākš! - ainiņas nepiepildās un visdrīzāk viss notikušais ir pat galīgi tālu no plānotā. Sievišķītis saīgst kā Sivēns pie pārplīsušā balona un vēl tomēr mēģina visu griezt pa savam. Nu nesanāk. Sievišķītis - Sivēns sadusmoja. Kā bērni, kad nesanāk un nesanāk kaut ko izdarīt. Nu un tas viss tikai vienā gadījuma, tikai ar vienu cilvēku. Pēkšņi situācija veidojas pati no sevis, es tur nevaru pielikt pat pirkstu, pieņemt tikai. Vai varbūt man tad pat pirkstu negribās vairs likt un šķiet, ka visu nosaka tas otrs. Aaaah...nu panāc tač man nedaudz pretī! Tas taču nepaliks nepamanīts, Tu taču to pavisam noteikti zini...Bardaks galvā mani padarījis tik trulu, ka es pat te nevaru vairs nekādu filozofisko skaisto domu atstāt. Es tik mēģinu tikt skaidrībā ar sevi - tas notiek Kaķa dārziņā pēdējā laikā.
|