|
Marts 15., 2008
 | 13:47 - kā es to kājeli sastiepu..
nu, tātad..
Trešdiena bija jauka diena. Darbs, smiešanās, nenolikts teorijas eksāmens autoskolā (kārtējo reizi), iepirkšanās Kristīnes jubilejai, Turības pusstundu garā lekcija un -aidā- uz pasācienu!
Sapirkām vēl pēdējos našķus un devāmies uz Bruņinieku ielas namu, kur pārtijs jau bija sācies. Sveicām jubilāri, dzērām, ēdām, smējāmies... līdz izdomājām iziet ārā. Dubļains, lietus līst, tumšs... Bet nekas. Kriksītis laternas gaismas tomēr bija, un sadomājām uzspēlēt skriešanas spēlīti. Nosaukumu neatceros, bet būtība tāda- kura no divām komandām pirmā aizskries uz vajadzīgo vietu.
[Te maza atkāpe. Ceru, ka zināt: es esmu nenormāli sportiska. Nemaz ar ne lempīga, ne čammīga, ne smagnēja, utt.utjpr.]
Pienāca mana kārta. Ar varen laimīgu smaidu sejā spēru soli... Lielu, lielu soli, tad vēl vienu un... Bams. Nokritu turpat dubļos, bet tas sīkums. Kāja - nekustināma, sāpēt gan vēl nesāpēja. Bet galva reiba, ausīs džinkstēja, skatiens miglojās. Pārējie vēl īsti nesaprata, ka trauma patiešām ir, un tas nav mans dievišķais aktrises tēlojums.
Knapi uzrāpoju pa trepītēm līdz koridoram, apsēdos uz grīdas. Karsti palika. Slāpa. Un zābaks spieda kāju (nez, kāpēc?). Novilku nost- ak jel, kājelis uzpampis trīs kājeļu izmērā! Saprotams, zābaku atpakaļ vairs neuzvilkt.
Nu, ko darīt? Viens grib nest ledu, otrs - saukt ātros. Ko nu sauks, vedīs paši! Jaukie cilvēki aiznesa mani līdz mašīnai, un tā nu braucām uz netālo Rīgas pirmo. Sāka sāpēt, ka ne pakustināt. Cerēju, ka nebūs lauzta...
Ienesa mani uzņemšanā, kur tantes vienaldzīgiem skatieniem paprasīja pasi un apdrošināšanu. Rinda gara, taču, par laimi ne uz man vajadzīgo kabinetu (fuu, laimīgi nopūtos). Iestiepa mani iekšā, un tur pretī- ratiņkrēslā iesēdināts bomzītis. Noplīsis, asiņains deguntelis, šur tur uz sejas asins pleķīši, plaukstiņas tādas pašas.. un tik pirkstiņš stiepjas paraustīt degunteļa gabaliņus. Tad arī es tieku iesēdināta ratiņkrēslā un aizvesta uz rentgenu. Mazliet jāuzgaida, un - oallaaa!- nu jau zinu, ka nav nekas traks, viens spēcīgs saišu samežģījums. Nu jau sāp pavisam neciešami gan...
Nu, tā nekas. Pa to laiku bomzītim deguns piešūts (vai noskalpelēts, grūti man, nespeciālistam, teikt), man tiek izrakstīts ledus un 'kāju-turi-gaisā' režīms, un pēc 7 dienām ciemos pie traumatologa pārbaudei. Jaukie cilvēki aizved mani mājās, pat palīdz tikt augšā gandrīz līdz pat manām trešā stāva durvīm- un mana ballīte beigusies.
Šodien, trešajā traumas dienā, mana kājele jau mazāk piepampusi (droši vien, ziedes nopelns), bet nu pamazām paliek zilgana. Taču varu jau mazliet staigāt!
|
|
|
|