Visvairāk man patīk tas, kā viņš naktī pieglaužas klāt un piekļaujas tik cieši, ka uz brīdi aizraujas elpa. Ik pa brīdim, ja vēl esmu nomodā, jūtu, kā viņš viegli noskūpsta pieri. Vai matus. Vai kaklu. Vai plecus. Saritinās cieši, cieši blakus un miegā klusu elpo. Caurvij savus pirkstus manējiem un mazliet saspiež. Es pievelku roku tuvāk sev, un mēs aizmiegam.
No rīta  tieku mīļota katru brīdi- zinām, ka jāšķiras, bet... ai, kā negribas!
Pēdējās nedēļas, par spīti visam tam [par ko gan cenšos nedomāt] ir bijušas tik mierpilnas, tik... tik mierīgas. Ka tik ļoti negribas neko no tā visa zaudēt. Un, ja godīgi, izskatās, ka es neko arī nezaudēšu. Mazliet gan baidos no tā, ka viņam būs grūti izdzīvot savu zaudējumu.