Oktobris 1., 2006

15:25 - par vakardienu Aizgāju pie frizieres, viņa kādu brīdi pašausminājās par to, cik mani mati ir sabojāti, un tad, saņēmusi pamatīgu kušķīti rokā teica: "Šito es griezīšu nost". Nu ko- kādreiz jau tas bija jādara, es neprotestēju, jo mati tiešām bija pārmocīti.. Tagad kādu laiku mēģināšu nemocīt viņus, lai atveseļojas, jo "īstie mati jums ir ļoti labi". Tad nu gaidīsim tos īstos ataugam:) Izgājusi no frizētavas, zvanīju Zanei, jo īsti nebijām norunājušas, cikos tad tā ciemošanās sākas. 20-00 esot jābūt pie viņas, jaunajā smukajā jaunlaulāto dzīvoklītī:) Nu, laulāti gan neesot, tā ir mana replika, bet gandrīz.. jautājums drīzāk ir nevis 'vai tas notiks?', bet gan 'kad tas notiks?' Bet novirzījos no tēmas, ja. Tad nu aizbraucu mājās pilnām rokām un sapratu, ka jāiet pagulēt, kamēr vēl var.... nja, īsti gan nesanāca. Ar Ogli un Mārietu tikāmies manā tramvaja pieturā un tad drosmīgi devāmies Lienes ielas virzienā.. Ar trolejbusu, protams, bet vienalga... meitenes gan vēl nemanījām- laikam pārāk agrs bija:) Viss notika kā jau parasti notiek šādos sarīkojumos- vispirms ievērtējām omulīgo dzīvoklīti, tad iestiprinājāmies un devāmies centra virzienā... Ar manu apburošo aktrises talantu un pašpārliecinātības pietiekamību, Pulkveža apsargu pārliecināju, ka man ir 21: "Uzrādiet kādu dokumentu!" "Nu nav man līdzi nekā.." "Kurš dzimšanas gads?" "1985.-tais!" /domīga sejas izteiksme viņu abu sejās, .../ "Ok, ej iekšā." Es tiku cauri pat bez pārāk lielas tēlošanas, taču divām citām mūsu kluba-biedrenēm neveicās.. īstenībā pašu muļķības dēļ- kad viņām jautāja dzimšanas gadu, atbilde skanēja "1987.".. nu bāc, kā atd tu, cilvēks, esi cerējis tikt klubā, kurā laiž no 21, ja nespēj samelot uz šādu vienkāršu jautājumu!!! Tad nu tur paārdījāmies, un, tā kā man šodien darba diena, pirms trijiem devos mājās. Miegs gan sūdīgs bija. Un PluspUnktā nebija Spraita, bāc. Garastāvoklis:: kkkkkk Mūzika: I've got my mind set on you /vai kā tur bija/

(iečuksti)

16:34 - par nāvi Vakar pietrūka Baibiņas, aizmirsu piebilst, viņai vectēvs nomiris. Un šai sakarā atcerējos, kā es savulaik esmu bijusi spiesta pārdzīvot citu cilvēku nāves. Pirmās bēres manā apzinīgajā mūžā bija Jēkabpils omai-vecmāmiņas māsai. Par notikušo uzzināju, sēžot fizikas stundā- tētis ir skolotājs- klasē ienāca direktors un pasauca tēti blakus kabinetā. Mani pārņēma nelaba nojuata. Kaut kas nebija kārtībā, tikai- kas? Sirds sitās, gaidīju atpakaļ kādu no tā blakus kabineta. Klasesbiedri gan izmantoja brīdi, kad klasē nav skolotāja, un sāka pļāpāt, bet es .. nevarēju. Es nezināju, kas ir noticis, bet zināju, ka nekas labs tas nav un man gribējās raudāt. Kad abi atnāca atpakaļ no blakus kabineta, es nevaldījos vairs- paņēmu mantiņas un gāju pie mammas uz kabinetu. Jau raudāju, kaut nezināju- kurš. Iegāju pie mammas, viņai asaras acīs, bet turējās. Klusiņām pajautāju: "Kurš...?" Mamma drusciņ samulsa: "Tu nezini? Bet.. raudi? Jēkabpils oma.." "Nezināju, nepaspēja pateikt.." nošņukstēju, "bet, kad direktors ienāca, sapratu, kaut kas nav.." Skola, protams, tai dienā man bija beigusies- braucām mājās pie vecmāmiņas un vectētiņa. Vienmēr esmu apbrīnojusi, kā veci cilvēki spēj savaldīgi uztvert tuvu cilvēku aiziešanu. Nu, vismaz ārēji savaldīgi. Turējās. Asaras gan izspraucās, kad redzēja mani, jo man savukārt nebija nekādas savaldības. Raudāju kā tāds sīkais pie katras mazākās domas par omi... Fizikas klase un stunda man laikam liktenīga- par vecmāmiņas nāvi arī uzzināju tieši fizikas stundā, šķiet, tas bija 9.klasē janvārī. Sajūtas- gandrīz identiskas. Mamma blakuskabinetā runā ar tēti, nenovēršamības nojauta manī un knapa asaru valdīšana. Arī tagad es pie sevis minēju, kurš? Un viss no gala.. Riebjas bēres. Riebjas tā sajūta, ka cilvēku nekad nesatiksi, neredzēsi, nerunāsi ar viņu. Riebjas sviest to smilšu sauju uz zārka, riebjas sēdēt pēc tam pie galda. Riebjas.

(3 jau sačukstējušies | iečuksti)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi