|
Augusts 16., 2006
 | 11:07 - ja kādam interesē..
..tad tagad sekos manu dzimšanas dienas svinību apraksts. Kopumā/īsumā varu teikt vienu- izdevās ļoti labi, labāk nekā bija iecerēts. Braucēji, lai arī bijām četri plānoto sešu vietā, pārsteidzošai labi savā starpā sapratās, ņemot vērā to, ka iepriekš pazīstamas bijām tikai mēs ar Baibiņu.
Vispirms ar Baibiņu satikos stacijā, kur vēl Duni ieskrēju nopirkt svecītes (atkal bija jāpērk 2 komplekti!). Bez svecītēm dzimšanas diena nav iedomājama:) Pēc tam, pie gājēju pārejas, kura savieno Origo un Stockmannu un vienmēr ir pārpildīta, zvanīja Mat ar jautājumu, kur mēs esam. Nu, kavēt mēs vēl nekavējām, bet es saprotu viņa uztraukumu- braukt ar pilnīgi svešiem ļaudīm ceļojumā (lai arī ne pārāk tālā, bet tomēr...:D) nav joka lieta un jāraizējas par visu:)
Tikām līdz autoostai, kur Mat jau gaidīja. Pēc brīža arī otrs vīrieškārtas ceļabiedrs bija klāt un vēl pēc brīža- arī autobuss. Ieņēmām savas vietas un lielais birthday's trip varēja sākties. Priekšā mums ar Baibiņu sēdēja itāļi, vēl citur- igauņi, vēl citur- krievi. Un, lai cik jocīgi nebūtu, vīriešu bija vairāk kā sieviešu. Atpakaļceļā gan bija otrādi:)
Tallinā ieradāmies apmēram 16:15, izkāpām un, izvilkuši karti, mēģinājām saprast, kā lai tiek līdz vecpilsētai, kur hostelī jāiečekojas līdz 18:00 vēlams.. Pirms tam arī iegādājāmies biļetes atpakaļceļam- par ~2.50Ls dārgākas kā šurpceļam. Bet tas sīkums, galvenais, ka biļete bija un mājās reiz tiksim:)
Hostelī nolikām mantas, novērtējām senlaicīgo interjeru un tad beidzot gājām ēst. Par picu es sapņoju jau apmēram 3 iepriekšējās dienas, un, tā kā man tieši tai dienā bija dzimšanas diena, pārējiem ceļiniekiem gribot negribot bija jāpiekrīt manai izvēlei un jāiet uz amerikāņu picēriju. Izsalkuši bijām dikti, un šķita, ka mazā izmēra pica būs pārāk maza. Bet prāts nebija zudis un tomēr paņēmu mazo. Kā domājiet, apēdu? Naivi. Pēdējam gabaliņam nolasīju gaļu un tomātus, mīklu atstāju. Nu nevarēju! Tās jau nav plānās Čili piciņas, bet uz pusi vai pat vairāk biezākas..
Pēc tam caur vecpilsētu devāmies uz Rimi, iepirkt vakariņas un rītdienas brokastis- nu, tāds vismaz bija plāns:D Beigās nopirkām torti, Vana Tallin, Coca Cola un sulu, un secinājām, ka brokastīm kaut ko pirkt nav vērts. Kā mani daži labi draugi saka: līdz tam vēl jānodzīvo:D
Gājām atpakaļ uz hosteli samaksāt un nolikt pirkumus, lai var doties iekarot Tallinu. Mantu nolikšana izvērtās ilgāka, kā iepriekš bija domāts, jo jutāmies nedaudz miegaini un vēl dažas minūtes pavārtījāmies pa gultām.. Galu galā- kur mums bija jāsteidzas? Priekšā visa nakts:)!
Un devāmies ielās kādos 21:00 vai pat vēlāk, īsti neatceros.. uh. Skaisti, jautri. Interesanti.Vecpilsēta līdzīga Vecrīgai, tikai daudz mazāk cilvēku, ja ņem vērā, ka tā bija sestdienas nakts. Mēs jau jokojām, ka to, ka šodien sestdiena, igauņi saprot tikai nākamajā dienā un tad svētdien svin, bet pirmdien neiet uz darbu, jo nav apjēguši, ka jau darbdiena;D bet īstenībā, igauņi nav nemaz lēnīgi cilvēki, bet gan tīri labi un ieinteresēti sarunu biedri- par to pārliecinājos atpakaļceļā autobusā:)
Bet vecpilsēta, tumsā izgaismota, skaista. Ļoti. Noteikti reiz atgriezīšos vēl!
Hostelī ieradāmies pirms pusnakts- vajadzēja vēl īstajā datumā paspēt nopūst svecītes un iedzert uz maniem 20mit, tad nu ķērāmies klāt- vispirms administratorei ar draugu (?) maigi palūdzām atbrīvot living room'ā vietu. Viņi, nabadziņi pārprata un aizgāja pavisam prom no tās istabas. Nu, neko. Mums vairāk vietas :D
Sāku ar svecīšu likšanu, tas izdevās diezgan veikli- pat neko nesalauzu, neaizdedzināju un nenometu zemē;D Grūtākais bija izdomāt vēlēšanos. Pēdējā laikā daudzas lietas bija notikušas, daudzas- pārdomātas. Daudz kas pārdzīvots un vēl līdz galam neizdzīvots. Vajadzēja kaut ko, nu, īstu. Tādu, ko patiešām vēlos. Ko nevajadzētu nožēlot vai pēc tam piedzīvot vilšanos un vēl ilgi atcerēties. Skatījos svecītēs, domāju, domāju, domāju. Skumji sametās pat, ja godīgi..
Bet tomēr- ievēlējos pašu banālāko, ko vien varēju un nopūtu svecītes. Pēc tam sākām ar šampi, turpinājām ar Vana Tallin- lai gan mājupceļā satiktie igauņi teica, ka šis brīnums jādzer tīrā veidā, mēs tomēr uzdzērām kolu. Un bija garšīgs, tiešām! Arī stiprs, jā, bet labs:) Tad interesi par manu torti izrādīja garāmskrejošais itālis, nu, mana labā sirds piedāvāja pacienāties un pasvinēt kopā. Tā bija pirmā tās nakts saruna ar itāļu izcelsmes cilvēku(kurš gan izskatījās līdzīgs nevis itālim, bet gan vietējam, piemēram, manam bijušajam klasesbiedram, sauktam par Normi:))- šamējais bija no Dienviditālijas, kur "cilvēki nestrādā un ir tikai party". Kad jautāju, kur tad viņi ņem naudu, lai tikai party, viņš samulsa un tā īsti neko neatbildēja. Gan jau ka mafija, es nodomāju :D
Pēc tam nācās pārvākties uz virtuvi, jo viena iemītniece teica, ka mēs esot drusciņ par skaļi, bet viņi grib gulēt. Nu, latvieši jau labi cilvēki- tā arī darījām:) Itālis vēl kādu brīdi bija, bet pēc tam acīmredzot gāja gulēt un atvadījās. Kas mums- goodbye un turpinājām savu Vana Tallinn bez viņa:) Nezinu, kā citiem, bet man pamazām galvā veidojās mākonītis- tādos brīžos es kļūstu varen atvērta un atklāta, gatava smaidīt visai pasaulei.
Neliela atkāpe especially for Almighty_j: nedomā, ka esmu alkoholiķe. Atzīšos, ka grādi man ir palīdzējuši vieglāk pārdzīvot daudzas lietas, kas pēdējā laikā notika. Pat, ja Tu tam netici [alkohols rada tikai ilūziju, bla, bla, bla], man ir vieglāk. Un šai gadījumā es gribēju būt lieliska- tā bija mana dzimšanas diena. Tāpēc- kuš, ja?
Turpinu, tātad kādu brīdi inteliģentās sarunas par politiku, izglītības sistēmu, geju gājienu turpinājās četratā. Ik pa brīdim ienāca kāds pusaizmidzis ārzemnieks pēc tējas vai kaut kā cita, un es, protams, piedāvāju torti. Viņi neatteicās:)
Tad virtuvē ievēlās 3 citi itāļi, kuri šoreiz arī izskatījās pēc itāļiem- tumsnēji, brūnām acīm, nu tipiskie:) Ar šiem m;usu saruna un tortes pēdējā gabaliņa ēšana ievilkās līdz pat 5:00. Nu, tieciet vai nē, bet man bija interesanti! Runājām par visu- par Rīgu (kura viņiem nav patikusi, jo tur esot bijis ļoooti daudz citu itāļu), par ceļošanu, par Itāliju, par viņu un mūsu skolu sistēmu, par valodām, par sievietēm, vīriešiem, viņu attiecībām... par to, ka es izskatos pēc 16gadīgas, un tas, iespējams, esot tāpēc, ka man tāda balss (nez, kas manai balsij vainas ??!! :)) Vienvārdsakot- interesanti.
Tad beidzot gājām gulēt (un arī Raitim vairs negribējās iet ārā tusēt, ko iepriekš viņš bija strikti nolēmis:), iepriekš nejauši pamodinot mūsu istabiņas iemītnieku amerikāni, kurš vēlāk izrādījās, mācās politikas maģistros un tikko atgriezies no Bambejas Indijā, kur bijis komandējumā. Somā viņam esot 3 uzvalki, kurus parasti viņš neesot radis nēsāt un nākamās dienas rītā viņš brauc ar riteņiem pa pilsētu (piebilde: nākamajā dienā Tallinā lija lietus un spēcīgi lija).. Tā nu aizgājām čučēt, lai laicīgi celtos- jau 12:00 bija check out no hosteļa.
Nākamajā rītā nebija traki. Ārā gan lija lietus, tas, protams, nebija pozitīvi mums, kuriem jau pēc stundas jāpamet hostelis un kaut kur jādodas, jo autobuss bija tikai 17:00. Doma par Tallinas krutākā parka apmeklēšanu bija jāatmet. Iet uz kino? Ne-e.. tas būtu diezgan muļķīgi- atbraukt uz Tallinu, lai ietu uz Coca Cola plaza, vai ne? Tad nu devāmies ārā, kā likās, brīdī, kad līst vismazāk, kaut gan reāli lija visu laiku.. Raitim gribējās saldējumu, tāpēc iegriezāmies MCDonald'ā, lai pie reizes drusciņ pagaidītu lietus mitēšanos.
Sagaidījām un devāmies ārpus vecpilsētas meklēt kādu ēstuvi. Gribējās ēst, tiešām, tāpēc pirmajā tunelī ieraudzījuši a la hotdogu taisītavu, apstājāmies. Un bija garšīgs! Tikai, ja būtu zinājuši, ka priekšā ir lēta Reval Cafe, tad nebūtu ņēmuši gan to dogu..:)
Tikām līdz kafejnīcai, nopriecājāmies par cenām un tur arī palikām uz nākamajām 3 stundām- kur tad nu dēsies lietus laikā pilsētā!
Pēc tam tomēr riktīgi salijām, kamēr tikām līdz Stockmann'am pēdējo naudu iztērēt- mājās suvenīrus Vana Tallin un šokolādes izskatā aizvest. Tad ceļš uz autoostu- pa ceļam uzskrienot virsū narkomānam- vismaz es par to biju pārliecināta un pieliku soli, lai ātrāk tiktu viņam garām.. Autoostā bija problēmas ar autobusa atrašanu, jo, kā izrādījās, uz Rīgu brauca 2 busi un varēja kāpt vienalga kurā. Cerības par to, ka šis buss būs ērtāks par iepriekšējo, bija veltas un par gulēšanu vajadzēja aizmirst.
Aiz mums sēdēja divi igauņu krievi, ar kuriem mums iebraucot Latvijā radās kontakts- viņi bija studenti mūsu vecumā (protams, atkal neticēja, ka man ir 20), kas brauca uz Viļņu ar pārsēšanos Rīgā. Un atkal izvērtās patīkama saruna līdz pat Rīgai. Viņi bija pārsteigti, ka mēs tik labi runājam krieviski ("Klassnie devushki, pravda? Tak xorosho govorjat po russki") un tad nu aizgāja- par visu:) Kad iebraucām Rīgā, pa ceļam Mat izsēdinājuši Saulkrastos, Baiba un Raitis skriešus uz staciju aizdevās, bet es ar igauņiem vēl līdz Vecrīgai aizgāju (lai šie neapmaldās:)), viņi vēl laipni līdz tramvajam pavadīja. Apmainījāmies telefoniem ar domu esot Rīgā vai Tallinā uzzvanīt:)
Tā nu es atkal biju mājās.. Un kas notika šeit, ir jau cits stāsts.
Mūzika: Friday, I'm in love (50 dates soundtrack)
|
 | 13:45 - apnicis
Lai arī dzīvi tālāk par nedēļu plānot nav ieteicams, šobrīd es domāju pēc skolas beigšanas braukt prom. Uz pusgadu, gadu, bet prom. Labprāt gribētu to darīt jau tūliņ, bet muļķīgi būtu ņemt akadēmisko, kad līdz bakalauram palicis pēdējais gads.
Uz kurieni? Vienalga. Par brīvprātīgo, aukli, vai vienalga ko.
Un vēl esmu nolēmusi izvairīties no jebkura veida ciešākām attiecībām ar V kārtas dzimumu- nekas vairāk par draugiem [labākiem vai sliktākiem] jūs man kādu labu laiku nebūsiet. Kļūšu karjeriste [vai kā to sauc] un nospļaušos uz viņiem visiem!
Vot.
Mūzika: Wayne Wonder "Hold Me Now"
|
| 14:00 - vēlēšanās
Kaut Latvijas Maximās būtu tik zinošas pārdevējas, kuras varētu profesionāli paskaidrot pircējai - kāpēc Bonux tagad ir 2 kg, nevis 3 kg pakā?
Garastāvoklis:: sviests kaut kāds galvā
|
| 14:54
ar mani ir slikti, bez manis- neiespējami
|
|
|
|