|
Oktobris 1., 2008
 | 22:42 - jau.. gads
ir pagājis tieši gads, kopš uzzināju, ka Ingusiņa vairs nav un nekad nebūs.
http://klab.lv/users/imagine/143813.html
tikko pārlasīju, ko toreiz rakstīju, un... nu sēžu, raudu pie datora ekrāna. truli skatos uz balto, fonu, uz klaviatūras virknēju burtiņus, asaras krīt uz džempera, biksēm, melnā ādas krēsla. bet es rakstu šo.
par piemiņu viņam. par līdzjūtību viņa brālim un mammai, un mums visiem pārējiem, kas nav aizmirsuši un nekad arī nespēs aizmirst.
protams, dzīve jau turpinās, mums - pārējiem. taču man gribētos, lai Ingusiņš zina, kā gandrīz ik dienas par viņu iedomājos, atceros un joprojām līdz galam neticu tam, ka viņu nesatikšu nekad vairs. gribu, lai viņš zina, ka reizēm sēžu vannā, truli blenžu sienā un caur tekoša ūdens skaņām savās domās mēģinu saprast, kāpēc tā notika, kas viņam lika izšķirties par šādu soli. veltīgi, zinu, ka atbildi neatradīšu.
ak, ja jūs mani tagad redzētu - nopuņķojusies vārda vistiešākajā nozīmē, aizmiglotu skatienu.
bet gribu, lai viņš zina, ka man pietrūkst. pietrūkst kaut vai tā fakta, ka viņš ir. gribu, lai viņš zina, ar kādu sirsnību mana mamma ikreiz teic viņa vārdu - Ingusiņam piemineklis uzlikts, aizbrauksim pie Ingusiņa. man reizēm griba kliegt - kāds tur vairs Ingusiņš, zemes uzkalniņš un nekas vairāk. Ingusiņš nav zemes pikucis, viņš ir cilvēks, ar seju, smaidu, rokām, kājām, visu, visu. labi, bija cilvēks. bet
bet ne zemes pikucis, nosēts puķēm vai krāsainām rudens lapām. viņš ir mans brālēns, kurš vairījās no fotokameras, kurš pa kluso mēdza uzsmēķēt un ģimenes viesības kaut kur nozust. mūsu Ingusiņš, kurš nemaz nenojauš, kādu muļķību ir izdarījis.
|
|
|
|