|
Augusts 10., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) imagine | 10:06 - Prāta Vētra
gribas ierakstīt par vakardienas koncertu, bet... nezinu, ar ko lai sāk un vai vispār to iespējams aprakstīt. vienā vārdā - S-K-A-I-S-T-I! asaras pie "Manas dziesmas", neticama publikas sajūsma, ieraugot Vairu, un, lai arī Kaupers, salīdzinot ar Leniju, man bija ļooooti tālu, es jutu visu, ko viņš vēlas teikt.
var runāt daudz par to, ka šie jau bagāti, slaveni un lepni palikuši, kā dzirdēts, tad koncertus Latvijā nemaz tik ļoti negribot sniegt, labāk braukājot pa citām zemēm, bet - bullshit's tas viss! Kaupers dziedāja no sirds, runāja no sirds un lika mums visiem justies gaidītiem, mīlētiem, Latviešiem - ar vārda lielo burtu. mazi, klēpjos aizmiguši bērni, manu vecāku paaudzes ļaudis un pat vecāki - mūs visus vienoja mīlestība pret prātiniekiem, mīlestība pret dziesmu, mīlestība par to, ka esam te un varam dziedāt. dziedāt, uz mirkli aizmirstot, ka kaut kur pavisam netālu dun karamašīnas un cilvēki mirst savas valsts vārdā (vai tomēr - kā vārdā?), principā - mātes bezjēdzīgi zaudē dēlus, ģimenes - tēvus, un citi - savus mīļos, nejauši nogalinātos. lai gan 'nejauši' ir stiepjams jēdziens...
mazliet vairāk gribējās, lai Renārs atvilktu elpu un ļautu vairāk dziedāt tautai - mēs to varējām. 40 000 un, droši vien, vēl vairāk ļaužu koris - ziniet, tas tiešām IR spēks.
atpakaļceļš - kajām līdz pat Tērbatas ielai, pamājot garāmbraucošajiem, (maigi teikt) pārbāztajiem tramvajiem. gājām un smaidījām. "Paldies, ka apvaicājāties, mums ir labi! Ceram, ka arī jums tur, tramvajā" - žēl, ka pasažieri nedzirdēja, kā viņiem vēlējām laimes. principā vienu laimi - nenosmakt. :)
|
Reply
|
|
|