Carpe · Diem

Manai mammai šodien 13. nāves gadadiena.
No rīta sazinājos ar Katarinu, Madaru, Jāni un Maestro un pateicos no sirds par viņu momentālo klātbūtni, kā arī atbalstu visu šo gadu garumā. Katarina ar mani, piemēram, ir jau kopš 13 gadu vecuma.
Ģimeni neizvēlas. Draugus gan. Tāpēc otrie jo vērtīgāki.
Dzeru kafiju, biju uz pārtikas veikalu (jā, reizēm jāieraksta arī kas garlaicīgs. par ko esmu pateicīga, ka ir veikals, uz ko aiziet un nauda, par ko šo pārtiku nopirkt.), uz darbu, mūzikas skolu Duisburgā, šodien neeju. Ārā silts, saulains, lapas lielākoties jau nobirušas un skaisti sakritušas sarkanas uz burvīgās Diseldorfas asfalta, nē, nav tā, ka sirds nav smaga. Vienlaicīgi esmu ļoti pateicīga. Visvairāk par debesīm un cilvēkiem.

Janvārī man ir jādzied maģistra beigšanas eksāmens un pēc ilgām pārdomām un mokām pret savu sirdsapziņu, sasodītais apzinīgums, pieteicos vismaz šodien darbā esam slima. Ko tālāk līdz janvārim, pagaidām nezinu, taču ir skaidrs, ka strādāt par kapeikām, braukt uz šo darbu 2 stundas, labi tas vēl tā, BET pēc pilnas novāvuļotas dienas nespēt padziedāt - darīt pašu pamatlietu, kādēļ vispār dzīvo un kāpēc šeit esi - tas ir neadekvāti. Pārsimt eiro dēļ riskēt ar veselību stundu metro. Tikpat neadekvāti būtu arī aiziet no darba šajos koronas laikos. Nezinu. Varbūt Jūs zināt labāk?

Nav svarīga viņu sliktā sirdsapziņa, svarīga ir tava labā.

Šitāds meitēns, domā stipri virs vidējā, rīkojas nereti tikpat stipri zem tā.