Carpe · Diem

Jau trīs darbi gar degunu! Par diviem riktīga škrobe. Viens ar tām lekcijām, otrs -ne darbs, bet īslaicīgas meistarklases, kur man maksātu par sava deguna parādīšanu, tā paša, gar kuru šīs iespējas aiziet,- un man būtu visu mēnesi ko ēst! bet gadā ir 365 dienas, un tieši tajās man ir projekts Holandē, it kā tas nevarētu būt atlikušajās 363 dienās

Procesā uz gaišumu, gan iekšēji, gan šoreiz arī reāli ārēji

Visu laiku trinos, varētu- drīzāk- vajadzētu aiziet uz kādu randiņu. Tikai kaut kā nenāk tas perfektais princis, kurš pārsistu Maestro
Tas ir joks. Saprotu labi, ka nevienam neko nevajag pārsist, galvenais, ir, ka ir labi pašai ar sevi. Īsti jau nav, jo joprojām neesmu iekšēji ok ar to, ka mums nesanāca. Taču citādi- man ir vienai ir aizdomīgi labi! Visas dienas mieriņā varu vadīt vienatnē. Jā, Parunāties ar draudziņiem facebookā un skype, bet, ja būtu prātīgs cilvēks, gāztos apkārt, lai atrastu kontaktus te uz vietas. Labi, biju Internationā (rezultātā atkal romantiskais, nu kāpēc vīrieši neredz sievieti VIENKĀRŠI kā sarunu partneri, un tad man jāmokās sirdsapziņas pārmetumos, jo ir skumji-žēl dot nabagiem kurvīšus un redzēt sarūgtinātus-bez ironijas), satiku arī vienu latviešu sievieti, kura te jau 18 gadus, it kā nav tik traki, bet īstus draugus atrast ir afigenna izaicinājums

Days of clarity: pie tevis nenāk tas, ko tev vajadzētu gribēt, bet, ko tu tomēr negribi.
Esmu tajā vecumā, kad normālas sievietes sāk domāt par settling down. Jau trešā tuvā draudzene, kura iestūrē vai nu laulības ostā vai nopietnās attiecībās. Reizēm arī es kaucu pēc stabilitātes (tas gan ir vairāk trūkstošā backgrounda, ārzemju un profesijas specifikas dēļ), vienlaicīgi ir elementāra iekšējā pretestība: gribu mūziku, nevis plīti. Gribu koncertus, nevis pamperus. Gribu kaislības, nevis paredzamu mieru otra cilvēka acīmredzami mīlošajās acīs. Ja manu durvju priekšā šodien nostātos divi vīrieši, teiksim, M ar plīvojošajiem matiem un otrs-mīloši mierīgais, nu es nevaru jums apsolīt, ka izdarītu prātīgu izvēli.

Šodien apmācies, daudz melnu mākoņu, vidēji silts, pūš vējš, vēl nelīst,
-šādos laika apstākļos jūtu, ka tie ir manēji, un pa ielām ne eju, bet lidoju.

Par cik Maestro ir manā prātā un diemžēl sirdī joprojām teju 24/7, cemme un aizvainojums mijas ar ārkārtīgu mīlestību, tad nu šodien staigājot izkristalizējās:
Es mūsu attiecībās biju trīs virzieni:
1) Mūziķe;
2) Pēc katastrofām neatguvies bērns;
3) Sieviete.

Diemžēl es toreiz nemācēju šos novirzienus šķirt. Viss bija zem - principā bērns, un ārkārtīgi muzicēt griboša mūziķe, nokļuvusi paralizējoša liela ideāla priekšā, kura tomēr jau ir sieviete. Tieši tik muļķīgi, cik izklausās, arī bija.
Esmu viņam pateicīga: par muzikālo pabīdīšanu; par vienmēr gatavību palīdzēt, apčubināt, parūpēties; kā sieviete gan diemžēl ne es biju izaugusi (problēma - kontrasts starp to, ko gribi, un kur esi), kā arī ne viņš laikam dzīvē sapratis, ko nozīmē darīt sievieti laimīgu. Nejaucot šos trīs punktus vienu ar otru, vismaz galvā iestājas neliels miers. SIRDĪ GAN NĒ

Un tā tās draudzenes atbirst viena pēc otras,
tā vienkārši notiek, dzīves pieredzes kļūst atšķirīgas,
novērtēju ārkārtīgi tās, kas negaidīti nostiprinājušās.