Man pat nav vārdu, kā izteikt nožēlu par savu stulbumu un emocijām.
Mēnesis bez-kontaktā neko nav devis. Kad viņš uzrakstīja, es PIRMAJĀ (!!!) ziņā izteicu - Ja mums nekas nevar būt, tad nav arī komunikācijas.
Es gribēju pilnīgi ko citu. Atjaunot kontaktus, būt pa mierīgo. Sure. Nekas manī nav mierīgs, kā gan tas varētu atspoguļoties ārpasaulē?
Pāri visam tā sakāves sajūta, ka neesmu pakustējusies ne par milimetru.
Vispāŗ gribu, lai viss ir citādi. Es reāli esmu nogurusi no sevis. Neviens ne pie kā nav vainīgs un pasaule pati par sevi ir skaista, tikai reizēm liekas, ka es tajā.. nu pilnīgi ārpus konteksta.
Nešaustīt sevi, bet iet tālāk. Bāc, es joprojām viņu mīlu. Tip, ar to, ko mīli, nav jābūt kopā, saka tie lielākie prāti. Cik forši būtu sasniegt tādu stāvokli ne tikai mirkļveidīgi (un tie mirkļi tiešām ir fantastiski), bet kā pamata. Nepieķerties, neiestresot, nu tas ir tas, kā es vispār gribēju, kad mums ar viņu viss sākās un kāpēc vispār kaut kas izveidojās.. un kāpēc vispār dzīvē kaut kas ir sanācis... jo bija VIEGLUMS. Es sevi burtiski piespiedu būt vieglai (tieši tik traki ar mani ir).
Tagad līdz mielēm saprotu, ko vienreiz teica Priede: Ienīst sevi ir ļaunākais, kas var būt.
Nujā, dramatiski, bet...