Tā notiek palaikam, kad sanāk iegrimt kaut kādā rakstīsanā, apcerēšanā, viss tiek skatīts konceptos un sakarībās. Un tad sanāk kaut uz brīdi iziet ārā uz ielas, un elpa aizraujas no tā, kā vis slīd, skrien garām, dzīvi skaļi cilvēki skrien apkārt, gaismas un mašīnas, luksofori un peļķes, un tas ir vairāk nekā iespējams aptvert mirklī esot un tā ir tikai pasaule vienā garamslīdošā brīdī un tas viss VISLAIK NOTIEK. Uff. Vai nu dzīve ir pārāk blīva, vai vienkārši jāizbrauc no pilsētas, vai varbūt vienkārši jāiekļauj kāds mierīgu pastaigu veida starpsolis dienas režīmā.