Pēc H. K. Andersona motīviem
kaklā smagums ap vietu kur atradās žaunas
tu ievelc gaisu – tad tā jūt šeit
jūras tuvums jaunajām maņām uzjunda
nelabuma vilni
vējš – bez straumes maiguma
tukšs gaiss – svars bez atbalsta
tev kājas kājas trīc
tu atstutē pret priedi trauslo muguras asaku
velk zemāk zeme
žņaudz
ap kaklu kā aļģēm aizaudzis –
varētu kliegt – balss vairs nav
ar nagu nikni knibini no augšstilba zvīņu
asins sulo pār kāju lejup – ož pēc zivīm – kreveļu sveķi
tu vienmēr asiņosi vienmēr nelabums spiedīs kaklu
tu dzirdēji – sāpēs – un ļāvi izraut mēli bez atbildes
kājas ieguļ smiltīs kā slāpstošas zivis
kas saules sodītas sitas krasta baltumā
lipīgu lāsumu raksts pār kājām
notraus norij sāli
tev vienmēr slāps
tev sāpēs
tu dejo