es nupat pamodos no briesmīga murga, kur es biju pie pilnas apziņas, bet prāts mani neklausīja. tas nebija kā alkohola reibumā, kur nes kaut kāda plūsma. tā bija mokoša vēlēšanās tikt ārā no nesaprašanas, kur es biju. es mēģināju kaut kur iet, lūgt cilvēkiem mani aizvest uz pazīstamām vietām, mēģināju caur atmiņu salikt savu prātu kopā, bet tas neizdevās. laiki plūda kopā un slāņojās viens uz otra, vienīgais, ko es sapratu, bija tas, kā atkārtojas vienas un tās pašas situācijas, tikai ar citiem cilvēkiem. tad es sāku kļūt par citiem cilvēkiem.
un tad pēkšņi manas istabas tumsā stāvēja it kā vectētiņš it kā nē; man rokās bija nazis, un viņš par to nebija pārsteigts, draudīgi tuvojās, liekot nojaust, ka mani cenšas apmānīt. ar milzīgu piepūli izkliedzu "palīgā".
pamodos. bailes neatkāpās. un vēl arī neērtības sajūta. festivāla laikā sagadījās neiedzert galvas zāles, ko dzēru, un tā kā kursā bija palikušas tikai 3, 4 dienas, nolēmu, ka pārtraukšu un viss. tagad nospriedu - ja nu kaut kas galvā iet uz īso? sajūta tiešām tāda, kā kaut kas ir nobīdījies, nestāv pareizā vietā. iedzēru zāles, bet nepalika labāk.
mēģināšu aizmigt vēlreiz.