gribētos ierakstīt tā, lai pēc tam var pārlasīt un atcerēties, cik skaisti bija. bet pēc tik maz gulētām stundām, pēc pazaudēta telefona, runāšanās kameras priekšā un dažām tukšām loterijas biļetēm spēciņš ir zudis un izteikšanās spējas aprāvušās. bet vakar bija brīnumjauks vakars - pirmo reizi savā dzīvē gadījos kvarķirņikā, kas bija lieta, pēc kuras dikti ilgojos. lēni nācām ar cīņubiedriem no nočņika, spēlējām pa ceļam drāmās un dumpiniekos, ar pārdabisku gribasspēku iezvēlāmies atpakaļ, neizdzēruši pilnīgi visu sapirkto, un kas priekšā? edgari un sniedze, kas spēlē mūzikas! arī gatis ar tomu pievienojās un tas viss bija tik pareizi un forši. man šķiet, ka cilvēka ķermenis ir diezgan slikti izveidots, ka nav iespējams samīļot kādu brīdi un pateikt tam brīdim - man, you're awesome. ir tikai viss tas šitais, domas, vārdi, smaidi, kas izdziest no atmiņas palēnām, palēnām, līdz tu stāsti stāstu un tikai sakritība galvenā varoņa vārdā liecina, ka tas noticis ar tevi.